2017. gada 2. septembris. Kirgizstāna un Tadžikistāna. Pamira lielceļš no Sary Tash līdz Murgābai. Robežsargs - precinieks

 

Dzestrs rīts. Iztīru zobus un viss. Tik auksti, ka pat seju negribas mazgāt.

 

Saņemam ziņu, ka mūsu šoferis laikā starp plkst. 09:00 un 10:00 jau būs Sary Tash, nevis tikai izbrauks no Ošas, kā bija solījis. Ak jel, viņi te maina laikus pa labi un pa kreisi. Lai gan saprotams – kad cilvēki salasās, tad arī izbrauc.

 

Sēžam kafejnīcā, brokastojam, gaidām šoferi. Beigu galā viņš ir klāt tikai ap plkst. 11:30, priecīgs nāk mums klāt, paspiež roku, prasa, kā iet un tā tālāk. Saka, ka visi braucēji šeit ieturēs pusdienu pauzi, un tad varēsim doties ceļā. Mūsu līdzbraucēji būs divi puiši no Izraēlas, kirgīzu sieviete ar diviem bērniem un robežsargs ar vācu aitu suni.

 

Izraēļi dikti nobrīnās, kad uzzina, ka mēs pievienosimies viņu auto, jo viņiem galīgi nešķiet, ka mašīnā ir brīva vieta vēl diviem cilvēkiem. Ha, ha, viņi laikam nezina, kā tas šeit strādā – mašīnas pielādē tik pilnas, cik vien var, neskatoties uz reālo sēdekļu skaitu. Izejam pagalmā un ieraugām, ka visa mašīnas aizmugure piekrauta ar mantām, tāpēc arī izraēļi domāja, ka brīvu vietu auto nav. Mantas šoferis uzsien uz jumta, bet izraēļiem ierāda vietu aizmugurē. He, he. Kad rakstīju šoferim ziņu, lūdzu, lai rezervē mums sēdekļus vidējā rindā. Redz, izdevās! Ērtāka sēdēšana un iespēja atvērt logu ainavu fotografēšanai.

 

Izrādās, ka sieviete un vecākais no bērniem runā angliski! Turklāt pārsteidzoši labi. Puika šķiet ļoti labi audzināts un ir ieinteresēts komunikācijā ar ārzemniekiem. Ik pa laikam savstarpēji dalāmies ar končām.

 

Kirgīzu muitas punktā atvadāmies no robežsarga un suņa. Opā, nu vidējā rindā paliekam tikai trijatā – es, Adri un mazais kirgīzu puika! Šitik brīva sēdēšana vēl nevienā auto nav bijusi! Tik ekskluzīvi! Tikmēr izraēļu puiši iespiesti dziļi aizmugurē. Cik gan noderīgi ir pazīt šoferus un sarunāt sev privilēģijas!

 

Piebraucam pie kirgīzu robežas pasu pārbaudes punkta, kur katram jāiet uz privātu sarunu mazā būdiņā. Gaidu tādus jautājumus kā “no kurienes?”, “uz kurieni?”, “kāpēc?” un tamlīdzīgi. Bet… robežsargs sarunu sāk ar: “Ooo, no Latvijas! Jā, visas latvietes ir skaistas! Es pat sāku apsvērt, ka man vajadzētu apprecēt latvieti. Iedosi savu telefona numuru?”. Uz mirkli apsveru, vai mans “nē” neietekmēs manu iekļūšanu/neiekļūšanu Tadžikistānā, bet tomēr riskēju un  atbildu noliedzoši. Viņš prasa: “Bet kāpēc nē? Tu būsi Latvijā, es būšu šeit, varēsim sazināties!”. Es viņam prasu pretī: “Bet kāpēc jā?”. Telefona numuru šajās valstīs man jautājuši daudzi, bet robežsargs – pirmo reizi. Ļoti “profesionāla” pieeja darbam. Bet vismaz izspruku cauri sveikā bez visiem oficiālās dabas jautājumiem.

 

Kad visi pārbaudīti, sēžamies mašīnā un braucam tālāk. Nokļūstam Tadžikistānas robežpunktā. Vispirms pasu un vīzu pārbaude, kur visu nokārto šoferis. Izraēļi iedod šoferim telefonus, kuros viņiem ir elektroniskā vīza. Šoferis viņiem jautā, kur ir izdrukātā vīza. Cenšos viņam iestāstīt, ka vīzu drīkst uzrādīt arī šādā formātā. Uz mūsu ģīmjiem neviens pat nenāk skatīties.

 

Pēc tam seko narkotiku vēstures pārbaude. Tur gan viens vīrietis atnāk paskatīties uz mūsu sejām. Viņš kirgīzu sievietei uzdod dīvainus jautājumus – “vai tie ir viņas bērni?”, “kur ir viņas vīrs?”, “kur viņa dzīvo?”. Izkāpjam laukā no mašīnas izlocīt kājas. Kāds cits robežsargs prasa, kā patika Kirgizstāna un kur dodamies tālāk. Pasaku, ka dodamies uz mazmazītiņu ciemu vārdā Avdža. Viņš atbild, ka zina Avdžu, jo pats ir no Pamira. Viņš piedāvā, ka varētu būt mūsu privātais gids (tas ir veids, kādā te ceļo lielākā daļa ārzemnieku). Saku, ka mums Pamirā ir draugi un jautāju, vai viņš zina dr. Širinbeku. Vīrietis atbild: “Bet protams!”. Redz, kāds mums slavens tadžiku vectēvs!

 

Visas lietas nokārtotas, un varam atgriezties Tadžikistānā. Mums vispār neviens oficiāli nejautāja, kāpēc dodamies uz Tadžikistānu. Robežu šķērsošana ir daudz vienkāršāka, nekā tas šķita, palasot citu ceļotāju blogus.

 

Ak, sveiki, vecie, labie, krateklīgie tadžiku ceļi! Jūs man pietrūkāt! Pilnā nopietnībā.

 

Pa ceļam kādā brīdī man izkrīt zobā ieliktā pagaidu plomba. Nu man mutē ir milzīgs caurums un pat asinis. Ak nē!! Nekas cits neatliks, kā Horugā doties ciemos pie tadžiku zobārsta. Tieši tas, no kā visvairāk baidījos visa šī brauciena sakarā – apmeklēt jebkādu medicīnas iestādi. Turklāt es negribu tikt pie zelta plombas! Nē, nē, nē! Bet… diez vai viņiem ir pieejams kāds cits materiāls? Vietējo mutēs nav manīts…

 

Kad nonākam Murgābā, šoferis prasa, kur mūs izlaist, saku, ka tajā pat viesu namā, kur mūs toreiz savāca. Pa ceļam nosūtu īsziņu Šurikam, prasot, vai rīt brauks uz Horugu un vai mašīnā ir divas brīvas vietas. Šuriks uzreiz atzvana un saka, ka viņam vēl jāatrod divi pasažieri. Šuriks sola rīt pie mums ierasties. Cerams. Mūsu kirgīzu šoferis jautā, vai organizējam auto uz Horugu? Saku, ka jā. Viņš – ar Šuriku? Es – jā. Un viņam uzreiz smaids sejā. Te viņi visi ir draugi. Un tieši Šuriks mums iepriekš sarunāja šo šoferi.

 

Interesanti, ka brauciens no Sary Tash (maksājām gan pilnu Oša – Murgāba cenu) izrādās gandrīz divreiz dārgāks nekā pretējā virzienā – 2000 somu. Tā nu te tas ir. Kāpēc? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka kirgīzi ir maksātspējīgi, tāpēc no viņiem noplēš vairāk.

 

Piebraucam pie naktsmājām, saimnieks priecīgs mūs atkal redzēt. Prasu, vai šonakt ir divas brīvas vietas, viņš atbild, ka mūsu istaba ir brīva. Super! Pārējās istabas ir ar daudzām gultām, tur nevarētu izplāties ar mantām pa visurieni, kā es to parasti daru…

 

Izrādās, ka mēs šonakt vispār esam vienīgie viesi. Sezona iet uz beigām.

 

Vakariņās zupa, maize, tēja. Diemžēl zupa ir ar manu nemīļāko gaļu. Aitas gaļu.

 

Pēc vakariņām rezervēju rītdienai vietu mums jau zināmajā Ošura brālēna hostelī Horugā, kā arī palūdzu viņam mani pierakstīt vizītē pie zobārsta pirmdien no rīta. Iepazīšu Tadžikistānu pilnībā.

 

Ap plkst. 21:00 elektrība tiek atslēgta.

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com