2022.gada 15. oktobris. Pārgājiens gar Loju

Šodien dodos pētīt stāvos un līkumiem bagātos Lojas krastus. Lai gan gar Loju reiz jau iets, tomēr tagad padomā maķenīt cits maršruts. Valdis pa ceļam uz Siguldu mani izlaiž pie “Rāmkalniem” ap plkst. 10:20. Stāvlaukums jau visnotaļ pilns. Šur un tur redzami cilvēku bariņi pārgājienu tērpos. Eh, iespējams, ka gar Loju špacierēs daudz vairāk cilvēku, nekā man labpatiktos.


Vējš purina no kokiem dzeltenās lapas. Virs manis līst zelta lietus. Cik skaisti!


Ieeju mežā un pārsteigta ieraugu, ka tur izpleties disku golfa laukums. Ik pa brīdim starp kokiem vīd šīs izklaides atribūti, kā arī brīdinājuma zīmes par to, ka tur mēdz lidot diski.


Pēcāk nokļūstu dzīvojamo māju masīvā. Mežmalā sacelti šķūnīši, starp kokiem izžauta veļa. Mani pamana kāds nepiesiets krancis, kas uzreiz metas klāt un pamatīgi aprej. Suns velkas man nopakaļus, līdz izeju no pagalma teritorijas.


Pirmo reizi aplūkoju Inčukalna Medību pili, ko kāds barons reiz dāvinājis saviem bērniem. Klīst nostāsti, ka pils interjeru tolaik greznojušas kristāla durvis, spoguļu sienas un smalki kamīni. Vai tā tiešām bijis, pārbaudīt nevaru, tomēr arī no ārpuses pils ir visai glīta. Stiklotais koka namiņš dārzā atgādina Krimuldas muižas vasaras istabiņu virteni.


Sekoju Mednieku spēka takai. Šķiet, tieši tur sākas disku golfa spēlēšana. Kāds pāris kā reize ar to patlaban nodarbojas. Pļaviņā slejas fantastiska nojume – vigvamam līdzīga celtne ar milzīgu ugunskura vietu un dūmeni pa vidu.


Kad kāpju augšup pa bezgalīgi garām trepēm, nokritušās lapas uz koka pakāpieniem pamatīgi slīd. Augšā pamanu “Mežtakas” planšeti. Kas tad tur? Izmaiņas takā! Izrādās, ka tieši tas maršruta posms, pa kuru grasos iet, ir slēgts. Iemesls nav minēts. Vai stāvās trepes, kas ved lejup uz Inčukalna Velnalu būtu salūzušas? Cerams, ka nē! No sākuma aizeju līdz avotiņam, bet tad dodos uz Velnalas pusi. Trepes savā vietā, ala arīdzan. Starp citu, laikā no oktobra līdz aprīļa sākumam Velnalā nav ieteicams uzturēties, lai netraucētu sikspārņu ziemas miegu. Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc “Mežtaka” kaut kur pārbīdīta.


Kad soļoju pāri Gaujas tiltam, secinu, ka zelta rudens jau lielā mērā aizpūsts pa gaisu. Koki Gaujmalā kļuvuši pelēcīgi. Bez lapām.


Esmu vīlusies tajā, cik neloģiski uztaisīta noeja no tilta. Lai gan gar Gauju vijas pastaigu maršruts, tur nemaz tik viegli nevar tikt.


Beidzot esmu nokļuvusi uz šauras un mīlīgas taciņas, kas ved gar Loju. Regulāri satieku cilvēkus. Takā šodien skaļi. Visi steidz izmantot silto un saulaino sestdienu. Pēkšņi man priekšā sastrēgumu izveido kāds tētis ar diviem knēveļiem un mikroskopisku kvekšķi. Suns uz mani sāk riet. Kad mēģinu viņiem paiet garām, vaukšķis sāk nikni rūkt. Es tam saku: “Ui, ui, ui!”, jo tik mazs, bet nikni noskaņots suns izskatās sasodīti komiski. Vīrietis mani beidzot pamana un suni pavāc malā.


Ak, stāvie Lojas krasti! Sajūta gluži kā kalnos! Zemi sedz biezs lapu slānis, šaurākās takas vietās nevar saprast, vai zem lapām sagaida ciets segums, vai šļūciens uz upes pusi. Mmm, cik jauka un piedzīvojumiem bagāta taciņa! Man ļoti patīk Lojas krasti! Ik pa laikam skatam paveras burvīgi klinšu atsegumi un skats uz Lojas līkumiem. Brīžiem taka noved lejā, brīžiem uzved augšā. Visiespaidīgākā klinšu siena sagaida netālu no Imanta Ziedoņa muzeja.


Satieku divas meitenes ar lielu suni. Tas piesteidzas pie manis vietā, kur uz leju ved ļoti stāvs un šaurs kāpiens. Suns nostājas man tieši blakus – garām netieku, tāpēc nākas to pabužināt.


Vecajā Murjāņu kamaniņu trasē bērni ložņā pa trases koka konstrukciju, lai gan tur iekārta zīme, ka pa pašu trasi nevajag staigāt. Interesants objekts. Tik lieliski, ka tas ir saglabāts līdz mūsdienām!


Netālu no Murjāņu trases dodos meklēt Lojas pilskalnu. Tajā nekad nav būts. Pa stāvu krauju uzraušos augšā un atrodu kaut ko līdzīgu takai. Pilskalnā nav neviena cilvēka. Cik labi! Ideāla vieta pusdienām – mierā un klusumā. Vēlāk apmetu cēlu loku apkārt pilskalnam.


Lojas pilskalns ir šodienas maršruta tālākais punkts, tāpēc tagad laiks soļot atpakaļ gar Lojas kreiso krastu. Šīs puses taka ir vēl mežonīgāka par labā krasta taku. Brīžiem nevar saprast, vai ceļš maz būs izejams.


Pēkšņi kokā ieraugu vāveri. Sen neredzēts zvēriņš!


Taka ieved Imanta Ziedoņa muzeja teritorijā. Muzejs devies ziemas atpūtā, tomēr āra zona pieejama apskatei. Pēcāk cauri mežiņam aizeju līdz ceļam. Esmu ieplānojusi mazu gabaliņu sekot ceļam, bet tad griezties uz Gaujas pusi. Diemžēl izrādās, ka ieplānotajā vietā man pretī raugās ceļš, ko aizšķērso koka bomis un uzraksts “privātīpašums”. Eh, gar Gauju šodien nav lemts iet. Ielūkojos “Garmin” – nākamais potenciālais pagrieziens, kas varētu aizvest līdz Gaujai, meklējams krietnu gabaliņu uz priekšu, kas attiecībā pret pārgājiena beigu punktu ved prom, turklāt nav garantijas, ka arī tas neizrādās privāts ceļš, tāpēc izlemju doties atpakaļ gar Loju.


Kad esmu atpakaļ “Rāmkalnos”, stāvlaukums pārblīvēts ar mašīnām. Piezvanu Valdim, bet viņš vēl tik drīz no Siguldas nebrauks uz Rīgu, tāpēc soļoju uz autobusa pieturu. Man ir piecpadsmit minūtes, lai paspētu uz Limbažu autobusu. Jāpieliek solis!


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)