2020. gada 28. maijs. Latvija. Viena diena Alūksnē

Alūksne - dikti skaista un sakopta pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos, kas piedāvā nesteidzīgu un jauku atpūtu ikvienai gaumei - gan dabas baudītājiem, gan vēstures pētniekiem, gan kultūras cienītājiem, gan aktīvās atpūtas piekritējiem, gan laiskošanās mīļiem. Alūksnes ezers ar slaveno Cepurīti, plaša ainava no skatu torņa, romantiskas noskaņas uz muzikāla tilta, pilsdrupas, Tempļa kalns, Bānīša stacija - muzejs, Glika ozoli, muižas parks ar eksotiskām lapenēm un ēnainiem čukstiem, tumsā spīdoši akmeņi, Jaunā pils un vēl, un vēl...

 

Nav jau tā, ka iepriekš Alūksnē nebūtu kāja sperta – šis un tas aplūkots un iepazīts arī pa ceļam uz vai no laukiem. Tomēr tā, ka būtu izstaigātas Alūksnes svarīgākās vietas vienas dienas griezumā, gan vēl nebija gadījies. Turklāt – sen arī nav tur būts. Tieši tāpēc šo dienu nolemjam veltīt Alūksnes iepazīšanai, vadoties pēc ŠAJĀ kartē atrodamā sarkanā maršruta ar nelieliem papildinājumiem.

 

Noliekam auto netālu no Alūksnes Vecās pils un dodamies “pārgājienā” pa Alūksni. Pirmo apmeklējam Pilssalu un Livonijas ordeņa pilsdrupas, kas man saistās ar brīvdabas teātra izrāžu apmeklējumu, bet tagad ir atjaunotas un uzfrišinātas visai gaumīgā veidā. Mūs pārsteidz tas, cik moderna pludmale un sporta stadions iekārtoti salā. Izmetuši loku pa salu, dodamies uz nākamo tiltu – Tempļakalna ielas Gājēju tiltu. Šis tilts zināms ar to, ka katras stundas sākumā uz tā skan romantiska mūzika. Mums paveicas to piedzīvot. Jāsaka, ka šī mūzika nudien varen labi piestāv tiltam, Alūksnes ezeram un vilnīšiem tajā. Tāda vasaras romantika. Turklāt mūzika ir tik optimālā skaļumā, ka liegi saplūst kopā ar putnu balsīm, vēju un vilnīšu čalošanu. Stāvam uz tilta un baudām mūziku, kad pamanām ūdenī kādus neparastus putnus ar jocīgiem cekuliem uz galvas. Pie mums pienāk viens vīrs un rāda ezera līkumu, kur ieraugāmi ne tikai šie putni, bet arī to mazulīši. Prasu, vai nezina, kas šie ir par putniem, viņš atsaka, ka gan jau kaut kādas pīles. Vispār pabrīnos par to, ka Alūksnē, šķietami ļoti latviskā pilsētā, šis kungs ar mums runā krieviski. Vēlāk internetā sameklēju, ka šie cekulainie putni ir cekuldūkuri.

 

Tālāk soļojam pāri tiltam un dodamies uz Tempļa kalnu un Saules tiltu, bet tad cauri mežam nonākam pie skatu torņa. Snaikstāmies gar torni, no suvenīru būdiņas iznāk ārā sieviete un saka, ka jāpērk biļetes, ja gribam uzkāpt tornī (bet pavisam lēti – 1,00 eur/pers.). Vispār suvenīru būdiņai logā derētu ielikt uzrakstu “Kase”, lai nemulsinātu tautu. No torņa paveras jauks skats uz visu plašo apkārtni, turklāt bez maksas var lietot arī tālskati. Šis ir viens no jaukākajiem man zināmajiem skatu torņiem.

 

Tālāk izlemjam novirzīties no kartes sarkanā maršruta un sekot mazai taciņai, kas ved gar pašu ezera krastu. Tā nokļūstam vietā, no kuras paveras jauks skatus uz slaveno Cepurītes salu. Jauka taciņa, vien pilna odiem. Kad sasniedzam pludmali, Valdis aiziet nopeldēties, un pēc tam zaļajā zālītē ieturam pusdienu pikniku. Pa Melnuma ielu nonākam atpakaļ pie sarkanā maršruta. Atkal no tā novirzāmies uz īsu mirkli, lai izpētītu laivu garāžas. Tās sasniedzamas pa visai apšaubāma paskata laipu, bet, manuprāt, tas ir tā vērts, jo šai laivu novietnei piemīt tāds īpašs šarms.  

 

Vēlāk iemetam aci Alūksnes baznīcā, kuras zeltītais gailis redzams teju no visiem Alūksnes stūriem. Jāteic, ka no ārpuses tā izskatās iespaidīgāk, nekā no iekšienes, kur mani pārsteidz tas, cik negaidīti zemi ir baznīcas griesti.

 

Dodamies tālāk pa Pils ielu. Apmetam loku ap Jauno pili. Pie strūklakas notiek “koronas laiku” liecību izsniegšana, izskatās dikti mīlīgs pasākums. Šādi liecības saņemt noteikti ir jaukāk, nekā skolas sienās. Gribam aplūkot tumsā spīdošo iežu kolekciju Jaunajā pilī, taču izrādās, ka ceturtdienās tas iespējams vien ar iepriekšēju pieteikšanos. Nekas, citreiz.

 

Lai gan debesīs lidinās aizdomīgi melni lietus mākoņi, dodamies uz muižas parku, kas pilns ar dažādiem eksotiskiem paviljoniem. Parka tālākajā galā atrodas Mauzolejs, kur spokaina balss stāsta par ēnām. Arī pašā parkā no kāda laternas staba sadzirdami ēnaini čuksti, kas aicina uz Mauzoleju. Būtu baisi tos pēkšņi sadzirdēt nakts tumsā. Dikti gribētos piedzīvot neparasto Eola templi tā zieda laikos, jo toreiz izcirstas stigas un ierīkoti speciāli celiņi, lai jebkura virziena vēji varētu ieskandināt tur iekārtās četras vēja arfas, kas bijušas dzirdamas visā parkā un skanējušas par godu Eolam, sengrieķu vēju pavēlniekam. Pie Aleksandra paviljona mūs noķer lietusgāze, bet drīz vien jau esam atpakaļ pie mašīnas.

 

Aizbraucam līdz Glika ozoliem, bet tālāk mūsu ceļš ved uz kādu salīdzinoši nesen radītu muzeju – Alūksnes Bānīša staciju. Ļoti mūsdienīgi iekārtots muzejs, kas caur cilvēku stāstiem aizraujošā veidā ļauj iepazīt visas Bānīša stacijas, kā arī vietējo dzīvi senāk un tagad. Jo īpaši jestrs liekas kādas kundzes stāsts par bučošanos tamburā un citiem piedzīvojumiem. Ja esi Alūksnē, nepalaid garām šo vietu! Tiešām aizraujoši!

 

Nu lūk, tā arī mūsu dienas ekskursija galā. Brauc un atklāj savu Alūksni arī tu!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now