top of page

2020. gada 28. marts. Latvija. Pārgājiens gar Līgatnes upi

Šodien plānā pārgājiens gar Līgatnes upi, sākot no Vidzemes šosejas līdz upes ietekai Gaujā. Ceļamies agri no rīta un dodamies ceļā. Kamēr Valdis aizņemts ar stūrēšanu, tikmēr pamanu, ka blakus braucošās mašīnas šoferis kaut kā dīvaini māj uz mūsu pusi. Paskatos kārtīgāk un saprotu, ka tas ir Ainārs – mūsu šodienas kompanjons. Aizbraucam līdz Līgatnes pārceltuvei, Ainārs tur atstāj savu mašīnu un pārkāpj pie mums, tad braucam atpakaļ līdz Augšlīgatnei un atstājam Valda auto netālu no “Elvi”. Baigā loģistika, bet pārgājiena beigās nebūs jāsatraucas par nokļūšanu atpakaļ uz Vidzemes šosejas un jālieto sabiedriskais transports, kas šajos bēdīgi slavenā vīrusa laikos laikam nebūtu tā gudrākā ideja.


Gar Vidzemes šoseju čāpojam uz Līgatnes upes pusi, drīz vien arī to sasniedzam un ap plkst. 09:30 varam pa īstam sākt savu pārgājienu. Nepaiet ne pāris minūtes, kā esam sasnieguši Vienkoču parku, pat upes malā redzami vairāki apskates objekti. Tā kā mums priekšā ir nezināmi brikšņains un paugurains gājiens, tad izlemjam šeit laiku lieki netērēt un soļot uz priekšu. Tā arī turamies Līgatnes upes kreisajā krastā. Taciņa ir visai brikšņaina, tāpēc agrs pavasaris, kamēr krūmi vēl nav salapojuši, ir ideāls laiks šim maršrutam. Vietām ir visai slapjš un purvains. Ejam gar pašu upes krastu, izbaudot teju katru Līgatnes līkumu. Upe jauki čalo, ik pa brīdim mums garām aizplivinās vairāki rotaļīgi taureņi, krūmos aktīvi čivina putniņi, bet zemi sedz vizbulītes. Riktīgs pavasaris! Ejot paliek tik karsti, ka laiku pa laikam kāds novelk pa kādam drēbju slānim.


Kad sasniedzam gāzes līniju, kas nozīmē mazāku brikšņu daudzumu, ieturam pusdienu pikniku. Saulīte jauki silda.


Nonākam līdz vietai, kur pār upi ir tiltiņš, bet otrā krastā – kāda pamesta ēka. Aizejam to izpētīt, bet pēc tam atgriežamies upes kreisajā krastā, jo šķiet, ka tur ir alas. Maķenīt nopūlamies, lai pie tām tiktu, bet izrādās, ka nekā vairāk par spraugu un nelielu caurumu tur nav. Pretējā upes krastā redzam citu gājēju bariņu, arī šeit pretējā virzienā aizbrien vēl viens puisis. Vēlāk satiekam vēl pāris dabas mīļotājus.


Posms līdz Līgatnes pilsētai ir izcili jauks, gana brikšņains un gana paugurains, lai garlaicīgi nebūtu ne mirkli. Pat īsti nevar atslābt, visu laiku jāskatās, kur liec kāju. Brīžiem jālien takai pāri nokritušiem kokiem pa apakšu, brīžiem jālec pāri pa augšu, brīžiem jāspraucas cauri pamatīgiem brikšņiem, bet brīžiem jādomā, kā palikt ar sausām kājām. Arī taka ir visai nosacīta, un bieži vienkārši ejam maksimāli tuvu gar upes krastu. Jaukie upes skati mūs nepārtraukti priecē. Kāpelēšana augšup lejup ir ne pa jokam, var sajusties teju kā kalnos. Mežs klāts ar spilgti zaļām un mīkstām sūnām.


Ap plkst. 14:30 redzam pirmās civilizācijas pazīmes – kādu pārsteidzoši platu tiltu pār Līgatnes upi, izskatās teju kā deju placis. Diez kādiem nolūkiem tas uzbūvēts tik plats? Ātri vien nonākam arī pie Ānafabrikas klintīm, aplūkojam slūžas, izmetam loku pa taku gar klintīm, bet vēlāk pie dīķa ieturam otro piknika pauzi. Dodamies cauri pilsētiņai. Pirms papīrfabrikas nogriežamies pa labi un tālāk ceļu turpinām pa Līgatnes upes labo krastu. Brienam iekšā mežā un drīz vien atrodam visai paplatu taku, kas tā arī ved līdz pašai Gaujai. Tiesa, taka vietām ir ļoti, ļoti dubļaina, un kādā stāvākā vietā gan Ainārs, gan Valdis piezemējas uz dibeniem. Otrā upes krastā vērojami bezgala skaisti klinšu atsegumi, dažos no tiem ierīkoti pagrabi. Pārsteidzoši, cik daudz atsegumu ir šajā posmā!


Arī mūsu pusē ir pāris klinšu pagrabi. Ielienam vienā no tiem un pie griestiem pamanām sikspārņu pārīti, abi dzīvnieciņi dikti mīlīgi saspiedušies kopā, bet uz viņu kažociņiem spīguļo rasas pērlītes. Netraucējam viņus un dodamies tālāk.


Māllēpes! Tad jau pavasaris tik tiešām ir iestājies!


Šajā posmā taka turpina vīties pa visai paugurainu apvidu, tomēr no brikšņiem vairs nav ne miņas. Maršruts no Līgatnes pilsētas līdz upes ietekai Gaujā noteikti pa spēkam teju katram, kurš spējīgs kāpelēt no vienas kraujas otrā.


Ap plkst. 17:30 esam sasnieguši vietu, kur Līgatne ietek Gaujā. Tur atrodama ugunskura vieta ar visu malku, tāpēc iekuram uguni un izbaudām tās siltumu un sprakšķēšanu pie dabas krūts. Jauks noslēgums pārgājienam. Pēc tam pār tiltiņu nokļūstam Līgatnes upes otrā krastā un dodamies uz Aināra auto.


Kopā esam nogājuši ap 20 km, svaigā gaisā pavadījuši apmēram astoņas stundas. Pie mūsu “lēnā tempa” vainojams apvidus paugurainais reljefs un brikšņu džungļi, bet tieši tie padara šo maršrutu tik aizraujošu. Es laikam pārstāšu veidot savu Latvijas pārgājienu TOPu, jo... katrs nākamais čāpojiens liekas vēl jo burvīgāks par iepriekšējo. Līgatnes upe piedāvā kārtīgus brikšņus un visai pamatīgu kāpelēšanu augšup lejup, fantastiskas klintis un alas ar sikspārņiem, iespēju teju visu laiku soļot gar pašu upi un izbaudīt visus tās līkumus un čalošanu, labus dublīšus, nelielu ekskursiju Līgatnes ciemā, arī mazliet pieklājīgāka skata taku un Līgatnes satikšanos ar Gauju. Kaut kā tā. Skaisti.


P.S. Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!

bottom of page