top of page

2020. gada 15. marts. Latvija. Pārgājiens Rubene - Vaidavas ezers - Strīķupe - Gauja - Rubene

Šis gan sākotnēji plānots kā eksperiments – publisks pārgājiens, bet bēdīgi slavenā vīrusa dēļ publisko pasākumu nākas atcelt, un arī maršrutu mazliet pamainu tā, lai tas sanāk lokveida, un varam doties ar auto, nevis autobusu.


Mazliet pirms plkst. 09:30 atstājam auto pie Rubenes veikala un ejam aplūkot Rubenes luterāņu baznīcu. Ja var ticēt vēstures lappusēm, tad Indriķis, slavenās Indriķa hronikas autors, Rubenē reiz pulcējis vietējos ļaudis, tādejādi šī skaitās senākās latviešu draudzes rašanās vieta. Uz baznīcu ved nosacīta koku aleja, tās galā vīd balta baznīca ar sarkanu jumtu un palielu gaili smailes galā, kopumā – visai romantiska aina. Vien žēl, ka fasādi aizsedz būvdarbu stalažas, bet tas laikam nozīmē, ka pēc kāda laika baznīca saulē spīdēs jo īpaši balti.


Pēc tam aplūkojam Rubenes dižakmeni, aizsargājamu ģeoloģisko objektu, kas cēli sēž lauka malā šosejas pretējā pusē un priecīgi sveicina visus garāmbraucējus.


Tālāk mazliet pasoļojam atpakaļ Rīgas virzienā, līdz sasniedzam ceļu, kas ved uz Vaidavu. Pa to drīz vien nonākam pie Vaidavas muižas. Netipiski Latvijas muižām – šī nav nedz dedzināta revolūcijās, nedz cietusi karos. Tomēr laika zobs nesaudzē nevienu. Uz doto brīdi ceļa labajā pusē apskatāma klēts ar septiņām arkām, bet kreisajā pusē – kungu māja ar fantastisku verandu un kolonnām. Ja atjaunotu kungu māju, būtu burvīga vasarnīca. Pagaidām gan izskatās, ka laika zobs to ēd arvien nadzīgāk.


Izpētījuši muižu kāpjam lejā uz Vaidavas ezeru. Pāri ezeram paveras īsti latviska ainava ar iztālēm redzamo Rubenes baznīcas gaili un siena ruļļiem. Turpinām ceļu, laužoties cauri brikšņiem un cenšoties neizmērcēt kājas pašā pārgājiena sākumā. Pēc kāda brīža nonākam pie Vaidavas plaisalas. Godīgi sakot, tās apveids mazliet izskatās pēc dibena. Tā kā iešana gar ezeru ir visai brikšņaina, bet negribam jau tagad lieki tērēt laiku un spēkus, tad kāpjam augšā un brienam gar tīruma malu. Kādā brīdī apstājos – rau, pūpoli! Kad pēc mirkļa mūs sāk apriet suņi, lienam atpakaļ mežā, bet pēc tam – atkal uz ceļa.


Kad sasniedzam vietu, kur no Vaidavas ezera iztek Strīķupe, ieturam pusdienu pikniku. Šeit ir tam varen piemērota vieta – labiekārtota pludmale ar galdiem un soliņiem. Tieku arī pie savas šīs sezonas pirmās lāstekas, kas nokarājas no galda malas.


Tālāk izlemjam doties pa Strīķupes labo krastu, lai gan līdz Vaidavas dzirnavu ezeram principā ir vienalga, pa kuru krastu iet. No ceļa gar upi ved visai laba taciņa, pat tīri aizdomīgi. Mums pretī nāk kāda meitene ar suni, apvaicājos, kurp ved šī taciņa, viņa smejas, ka tā vedot uz viņas mājām. Skaidrs. Tā jau man šķita, ka mums jālaužas cauri brikšņiem, nevis jātipina pa tādu jauku taciņu.


Kad cauri brikšņiem esam izlauzušies līdz Vaidavas dzirnavu ezeram, laiks pāriet uz upes kreiso krastu, jo tajā vēlāk meklējamas alas. Ūdenī cēli peld gulbju pāris. Ainava ar bērziem maķenīt izskatās kā no Purvīša gleznas. Gribam uzsākt gājienu gar kreiso krastu, kad satiekam vietējos mežcirtējus. Viens no viņiem mums iesaka iet slīpi pāri laukam, tēmējot uz iztālēm redzamo meža stūri, citādāk mēs iestigsim palieņu pļavās un tiksim pie varen slapjām kājām, ja mēģināsim iet gar pašu upi. Paldies par noderīgo informāciju! Otrs vīrs iedarbina traktoru un aizbrauc darbos. Nobrīnos par piekabi, kas darināta no zīmes “Pierobežas zona” un vēl pāris ceļazīmēm, bet nepagūstu iemūžināt kadrā.


Tēmējam uz meža stūri, bet drīz vien uz mums sāk tēmēt divi suņi no tuvējām mājām. Sasodīts! Tie riedami nāk arvien tuvāk. Apstājamies mēs, apstājas arī viņi. Sākam iet mēs, nāk tuvāk arī viņi. Ko nu? Kādu laiku pastāvam un pablenžam viņiem virsū. It kā tas ir tieši tas, ko nevajadzētu darīt, bet kaut kā ar šiem lauku eksemplāriem tas strādā labi. Tā nu mēs pastāvam, pastāvam, mazliet pakustamies, atkal pastāvam, līdz suņiem kļūst garlaicīgi un viņi aizdiebj mājās. Mēs pa to laiku esam nokļuvuši aramlauka vidū, apavi pamatīgi aplīp ar dubļiem. Tikko esam izgājuši no aramlauka, suņi atkal atjož pie mums. Blenžam tiem virsū un atmuguriski soļojam uz meža pusi. Beidzot izdodas tikt no krančiem vaļā.


Tālāk brikšņi mijas ar visai iestaigātu taciņu, kas drīz vien mūs aizved līdz Stoķu klintīm un Patkula alai. Vispirms gan jātiek pāri vienam strautiņam, bet ar to veiksmīgi tiekam galā. Kādas varenas lāstekas karājas no klinšu atseguma! Jāpārlec pāri vēl vienam strautiņam un tad pāri mālainam nogruvumam varam doties iekšā Stoķu alā un mazliet papētīt tās krāsainās sienas un eju labirintus. Izbaudījuši interesanto alu, dodamies tālāk. Tāpat kā iepriekš – brīžiem pa taciņu, brīžiem cauri brikšņiem, bet brīžiem – pa meža celiņu. Arī skats uz upes tecējumu mainās – brīžiem tai soļojam pavisam blakus, brīžiem cenšamies neieslīdēt ūdenī no kādas stāvākas kraujas, bet brīžiem – veramies uz Strīķupes līkumiem no augšas. Mani pārsteidz, cik dzidri saulē mirdz ūdens sarkanīgi brūnos toņos.


Kādā brīdī mums garām aizplivinās dzeltens tauriņš. Pirmais šajā gadā! Nu ko, cerams, ka vasariņa tiešām būs saulaina!


Vēlāk nonākam tādā purvainākā vietā, kurai jāiet pāri visai uzmanīgi, lai kājas nepaliktu vēl slapjākas. Nākas arī palēkāt un pasoļot pāri baļķīšiem.


Kad iznākam uz ceļa, dodamies uz upes labo krastu, kurā aplūkojam Kalējalu. Alai ir divi atvērumi, pirmajā atrodam ziemojošu sikspārnīti, bet otrajā – sikspārņu pārīti, kuri romantiski ietinušies savos spārnos un saldi šņāc. Tā kā sikspārņu ziemošanu nedrīkst traucēt, tad lieki gaismu virsū nespīdinām, sarunājamies tikai čukstus, fiksi iemūžinu sikspārņus bez zibspuldzes un mudīgi dodamies laukā no alas.


Vakars tuvojas ar joni, tāpēc līdz Strīķupes ietekai Gaujā dodamies pa meža celiņu, nevis ložņājam gar upes krastu. Ap plkst. 17:00 sasniedzam vietu, kur Strīķupe papildina Gaujas ūdens krājumus. Papriecējam acis ar šo skatu, bet sevi ar faktu, ka šodien esam nogājuši gar visu Strīķupi no tās sākuma līdz beigām. Tagad laiks mērot atceļu uz Rubeni. Dodamies pa taisnākajiem meža un lauku ceļiem, kas mūs vēl pagūst priecēt ar latviskām ainavām un skaistu saulrietu, bet drīz vien iestājas tumsa, un parādās zvaigžņota debess. Iet cauri mežiem tumsā nav diez cik omulīgi, bet pēc kāda laika tos nomaina tīrumi.


Apmēram 11 stundas svaiga gaisa un 32,8 km burvīgu skatu. Lielisks pārgājiens. Šis noteikti ierindojas manā Latvijas pārgājienu TOP3. Varbūt pat pirmajā vietā. Ja ir vēlme aplūkot tikai interesantās alas, bet nemocīt sevi ar garu distanci, pārgājienu var taisīt arī īsāku. Ja distance nebiedē, tad var braukt ar sabiedrisko transportu līdz Rubenei, bet vakarā censties paspēt uz pēdējo autobusu Cēsīs, tādejādi ejot lineāru maršrutu. Var izdomāt visādus variantus, kā iepazīt Strīķupi un tās alas, pielāgojoties katra gaumei. Galvenais – doties dabā!


P.S. Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!

bottom of page