© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2020. gada 22. – 23. februāris. Latvija. Pārgājiens Viesatas upes lokos ar nakšņošanu mežā

Tā, tā, tā. Esmu atgriezusies Latvijā, tāpēc pienācis laiks nosvinēt jau sen aizgājušo dzimšanas dienu ar nelielu ziemas pārgājienu un nakšņošanu mežā. Pēc ziemas gan diži neizskatās, un laika prognoze ir varen lietaina, bet kādi nu ir tie laikapstākļi, tādi ir.

 

Ar Valdi savācam savu lielo mantu kaudzi un soļojam uz citu pagalmu, kur mājo Valda auto. Redzot mūs vitrīnu atspulgos, smejos, ka vairāk izskatāmies pēc bezpajumtniekiem, nevis ceļotājiem – mugurā dīvains drēbju salikums, vēl ar Izraēlas putekļiem aplipušas somas, spainis rokā. Pie auto satiekam Ilmāru, kuram ir salīdzinoši maz mantu. Pa ceļam paķeram Lauru, bet tad jau – aidā, uz Viesatu! Starp citu, precīzas takas sākuma koordinātas un visa nepieciešamā informācija atrodamas ŠEIT. Tā kā Milda un Zanda vēl kavējas, tad sēžam mašīnas siltumā, piknikojam un ceram, ka lietus mitēsies. Abas kavētājas ierodas vien ap plkst. 13:40. Uztaisām kopbildi ar tiem drosminiekiem, kuri nenobijās no lietus, un dodamies iepazīt sarkani marķēto taku.

 

Viesatas upes loku taka ir burvīga – līkumaina upe, kas nemitīgi čalo pie auss, maršruts ved gan augšup, gan lejup, brīžiem upe vērojama no kraujas, brīžiem vari soļot tai līdzās. Lai gan taka ir labiekārtota, garlaicīgi nav, dabas skaistums priecē un izklaidē. Vairākās vietās atrodami ugunskura plači ar galdiem, soliņiem un pat malku. Uz takas izvietoti informatīvie stendi par dabā redzamo, kā arī dažādas spēles, kas izgatavotas no dabas materiāliem. Šķiet ideāla taka visiem, kuriem gribas izkustēties pie dabas, ir vēlme uzzināt ko jaunu, bet negribas sevi diži nomocīt.

 

Priežu svaigais gaiss padara mani traku, smejos bez mitas, par spīti tam, ka ik pa laikam uzlīst lietus. Interesanti, ka šajā pelēkajā un mitrajā dienā uz takas neesam vienīgie! Lai gan noteikti esam vienīgie, kuri šeit plāno arī nakšņot.

 

Vienā no atpūtas vietām atrodam vēl kūpošu ugunskuru, izlemjam savu pusdienu piknika pauzi ieturēt šeit, lai varam arī mazliet sasildīties, jo stāvot kļūst vēsi. Kad atkal dodamies ceļā, sāk mazliet krēslot, tāpēc pieliekam soli un ejam naskāk. Takas galapunktā atrodams Spuņņakmens – varen liels savos apmēros. Atpakaļ dodamies pa īsāko ceļu, kombinējot dzelteno un zaļo taku. Auto paņemam vakariņām un nakšņošanai nepieciešamo, un soļojam atpakaļ uz pirmo no ugunskura vietām.

 

Kurš dedz guni, kurš slien telti, kurš kārto vakariņu galdu, bet drīz vien visi darbi paveikti, uzstellējam uz uguns soļankas katlu un iegrimstam sarunās un smieklos. Ja dienas laikā lietus uznāca vien ik pa brīdim, tad principā teju visu vakaru gāž bez mitas. Mums ir tāda visai dīvaina zupas katlu turošā konstrukcija, arī no septiņiem kartupeļiem folijā izdzīvo tikai trīs, bet pārējie mistiskā kārtā pārvēršas oglēs un iejūk ugunskurā. Lai nu kā, soļanka mūs silda un šokolādes kūka priecē.

 

Milda ar Ilmāru beigu galā tomēr nav ar mieru nakšņot mežā, tāpēc viņi dodas prom. Mēs ar Valdi viņus pavadām, jo mašīnā piemirsušies paklājiņi. Tikmēr Zanda un Laura jau iekārtojas uz naktsmieru teltī.

Tā kā ar Valdi savā teltī uz grīdas noklājam vēl vienu telti, folijas segu un paklājiņus, tad no zemes aukstums nenāk, un man savā ziemas guļammaisā nakts vidū kļūst tik karsti, ka apsveru domu kādu drēbju slāni pat novilkt. Redzi, ja tev šķiet, ka gulēt mežā februārī ir auksti – muļķības!

 

No rīta ceļamies plkst. 07:00, novācam teltis un dodamies uz auto. Brokastojam pa ceļam uz Rīgu.

 

Kaut arī lietains, tomēr riktīgi foršs mini pārgājiens! Paldies visiem drosminiekiem, kurus laikapstākļi neaizbaidīja!

 

P.S. Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!

 

 

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now