© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2019. gada 26. janvāris. Igaunija. Pārgājiens gar Ahjas upes krastiem Kiidjärve - Taevaskoja – Kiidjärve

Vakar pie manis ciemos uz nedēļas nogali atbraucis Mārtiņš. Šodien ideāls laiks pārgājienam – jādodas ceļā! Piedāvāju Mārtiņam vairākas pārgājiena opcijas, no kurām viņš izvēlas čāpošanu gar Ahjas krastiem. Lai gan šo maršrutu reiz jau esmu veikusi, ar lielu prieku aplūkošu, kā tas izskatās sniegotā baltumā tīts.

 

Turp braucam ar auto, tāpēc nav jāiespringst par pārāk ātru vai lēnu iešanas tempu, kas varētu nozīmēt vai nu pārāk ilgu salšanu pieturā, vai nu autobusa nokavēšanu un palikšanu teju nekurienes vidū. Vispār man labāk patīk sabiedriskais transports, jo tajā var vērot cilvēkus, piedzīvot vietējo kultūru, un kaut kādā mērā tas piešķir lielāku piedzīvojuma garšu, tomēr nenoliegšu, ka arī auto ir savas priekšrocības, īpaši jau visnotaļ aukstās ziemas dienās.

 

Jau septembrī jūsmoju par šo maršrutu, bet ziemā tas izrādās īpaši interesants – ar visiem sniegiem un lediem nav nemaz tik viegli kāpelēt augšā lejā pa kraujām! Slīd! Ļoti, ļoti slīd! Pirmajā stāvajā lejupkāpienā pie kokiem novilkta pamatīga virve, kur pieturēties, bet tālāk šādas ekstras vairs nav, jātiek galā pašu spēkiem. Bet tieši tas padara pārgājienu jo īpaši aizraujošu.

 

Ahjas upes krastos valda fantastiski skaista ziemas pasaka. Brīžiem šķiet, ka bez mums visā tuvējā apkārtnē nav nevienas citas dzīvas dvēseles. Pāris vietās apstājamies un izbaudām mirkli – saules starus acīs, sala kniebienu degungalā un klusumu. Tik maģisks klusums valda vienīgi ziemā. Šķiet, ka laiks un pasaule ir apstājušies, sastinguši ziemas salā. Absolūti sirreālas sajūtas. Neaprakstāmas. Tieši šādu mirkļu dēļ mīlu ziemu.  

 

Laiku pa laikam kāda dzīvība tomēr uzrodas, piemēram, viens dzenis lepni izrāda savas koku kalšanas prasmes. Parasti dzeņi nadzīgi uzspurdz augstākā stumbra posmā un neļauj vērot viņus darbībā, bet šis eksemplārs ļoti lepojas ar savu darbu un to kārtīgi demonstrē. Kārtējais maģiskais mirklis.

 

Sniegs saulē spoži vizuļo, krūmu zaros karājas matiem līdzīgi ķērpji, taciņu šodien pirms mums neviens nav izbradājis, ja neskaita pāris meža zvērus. Ko vēl vairāk var vēlēties?

 

Upe aizsalusi, pa to ik pa laikam slaikiem vēzieniem aizslēpo kāds vietējais ziemas entuziasts.

 

Lielāko daļu gājiena netraucē praktiski neviens cits cilvēks, bet, Taevaskoja klintij nākot tuvāk, pieaug arī citu maķenīt slinkāko dabas mīļotāju skaits, kuri uz klinti soļo no tuvējās autostāvvietas.

 

Veroties uz ziemīgo Taevaskoja klinti, ieturam sātīgu pikniku, lai ir spēks atpakaļceļam pa upes otru krastu, sasildāmies ar ugunīgu tēju un dodamies ceļā.

 

Piedzīvojam skaistu zelta stundu, kas pielej visu mežu ar vakarīgi zeltainu saules mirdzumu.

 

Kādā brīdī pieejam pie upes, un mūs pārsteidz man vēl līdz šim neredzēta parādība – migla ziemā! Jā, nudien! Migla! Fantastiski!

 

Īsāk sakot – lielisks pārgājiens! Lai gan nenoliedzami – pēc kārtīgas izstaigāšanās pa sniegotām takām ir gluži jauki mājās iedzert krūzi silta kakao.

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now