Kārtīgi izguļamies, bet tad izdzirdam, ka kaut kur tālumā dārd pērkons. Dilemma - fiksi celties un sākt pārgājienu vai arī brokastot tā pavisam lēni un pārlaist potenciāli iespējamo lietu teltī? Kamēr mēs tā domājam, tikmēr sāk celties arī pamatīgs vējš. Izlemjam nogaidīt. Drīz vien sāk līt. Nu ko, tagad nekas cits neatliek, kā gaidīt lietus beigas un brīdi, kad telts mazliet nožuvusi. Laiks iet, lietus beidzas, un drīz vien Kristīna jau ir atgriezusies no Rīgas, un mēs tiekam pie tējas, cepumiem un zemenēm viņas dārzā, cik jauks rīta pārsteigums, paldies! Bet… cik tad ilgi tā laiskosies, beidzot jādodas pārgājienā!
Gar Misu nekādas takas īsti nav, vien zvejnieku izmīdīta stiga, kas šad un tad uzrodas, šad un tad pazūd. Nākas spraukties cauri visādiem krūmiem, brikšņiem, nātru puduriem un odu bariem. Īsta ekspedīcija!! Brīžiem paveicas, un varam iet gar labības tīruma malu, lai gan arī tur ir savs mīnuss – saule cepina kā traka.
Uz vakarpusi bērzu ielokā atrodam gana labu telts vietu. Beidzot iemēģinu jauno ūdens filtru – šoreiz nestiepjam sev līdzi milzīgu ūdens daudzumu, bet gan filtrējam Misas ūdeni. Vakariņas vārām uz prīmusa. Mazgāties ejam upē. Īsti mežonīga dzīve. Lieliski!!