Vispār šī ir visai traka diena – vispirms Tartu uzrakstu eksāmenu starpkultūru psiholoģijā, tad steidzos uz autoostu, no turienes ar autobusu braucu līdz Valgai, kur pārkāpju vilcienā uz Rīgu, pēc tam dodos uz improvizācijas teātra “Makbets” izrādi, bet tad, nesagaidījusi beigas, joņoju uz “Origo” pusi, lai notvertu 22. autobusu un pagūtu laikā nokļūt lidostā. Šodien pie manis ciemos ierodas poliete Monika, ar kuru iepazināmies 2018. gada novembrī, kad abas Gdaņskā bijām istabas biedrenes žurnālistikas apmācību “Solidarity Academy: Borderlands” laikā. Satieku Moniku un meklēju rokā tēti ar mašīnu. Izmetam nelielu loku pa Rīgu ar auto, bet tad dodamies mājās uz vakariņām. Esmu pārgurusi no trakās dienas, arī Monika ir sagurusi no visiem pārbraucieniem un pārlidojumiem, tāpēc uz centru nemaz nedodamies, bet ejam pie miera. Lai piedzīvojumi mazliet pagaida.
Starp citu, vilcienā Valga – Rīga noklausījos visai uzjautrinošu sarunu. Vagonā sēž divi pensionāri. Onkulis vaicā tantei: "Ko tu tur 'šēro' facebookā?". Tante atsaka: "Ko 'šēroju', to jau sen 'nošēroju', tur jau 'laiki' ir! Tu arī kaut ko 'nošēro', ja gribi!". Tādas, lūk, mūsdienu ainiņas.
