2018. gada 24. novembris. Polija, Gdaņska. Teju skrējiens cauri lidostai nr. 2 un karalisks iznākums

Tā kā pilsētas autobusi uz lidostu sestdienā kursē vien reizi stundā, tad jau agri no rīta atvados no Monikas un dodos uz pieturu.

 

Laicīgi izeju cauri somu kontrolei, atrodu vienīgo kontaktu – sienā tālu prom no soliņiem, apsēžos uz mēteļa un sāku apstrādāt brauciena bildes. Šoreiz man atkal paredzēts lidot caur Varšavu. Kad tuvojas laiks sēsties lidmašīnā, monitorā izlec paziņojums, ka lidmašīna kavēsies 30 minūtes. Ne jau atkal! Atgādināšu, ka šurpceļā lidmašīnas kavēšanās dēļ man nācās pa galvu, pa kaklu traukties cauri Varšavas lidostai, bet apbrīnojamā kārtā izdevās pārsēsties no vienas lidmašīnas otrā 5 minūšu laikā. Kaut kā šodien nenesas prāts uz atkārtotu skriešanu… Paiet pusstunda, parādās paziņojums, ka lidmašīna kavēsies vēl pusstundu. Tas jau sāk izskatīties nelāgi. Lai gan šoreiz starp reisiem ir vairāk laika, nekā iepriekšējā reizē, tomēr šitā ar vienu pusstundu, otru pusstundu (kas zina, trešo pusstundu?) beigās var atkal sanākt skriet. Kad paiet arī šī pusstunda, parādās paziņojums, ka svaigāka informācija tiks paziņota vēl pēc pusstundas. Šis gan jau ir aizdomīgi. Ļoti. Paiet pusstunda, un parādās, ka lidojums ir atcelts. Emmm… un kā lai tieku uz Rīgu? Pieeju pie iekāpšanas vārtu darbiniekiem, prasu, kas tālāk darāms. Viņi saka, lai paņemu bagāžu un dodos uz viņu biroju pirmajā stāvā. Saku, ka man nav bagāžas. Viņi atbild, ka tad varu doties pa tiešo uz biroju. Un… kā to izdarīt? Nekad neesmu mēģinājusi iziet cauri drošības kontrolei pretējā virzienā, man nav ne jausmas, kā no šīs lidostas daļas varu nokļūt atpakaļ publiski pieejamajā teritorijā. Darbinieki atmet ar roku un saka, lai eju tur, kur cilvēki iet pakaļ bagāžai. Ha, ha, ha. Tā kā man nav jānīkst rindā pēc bagāžas, tad LOT birojā ierodos viena no pirmajām un mežonīgi ilgi gaidīt rindā nenākas. Bet rinda aiz manis izvēršas ļoti, ļoti gara. Darbiniece man piedāvā divus variantus – šovakar lidot uz Frankfurti, no Frankfurtes uz Varšavu un no Varšavas uz Rīgu vai arī palikt pa nakti Gdaņskā un rīt lidot caur Varšavu. Vai es gribu kratīties ar trīs lidmašīnām šodien vai arī bez maksas palikt dienu ilgāk Gdaņskā? Skaidrs, ka izvēlos otro variantu. Darbiniece izdrukā kaut kādu dokumentu un sūta uz citu vietu, kur man izdrukā biļetes rītdienai un iedod kvīti viesnīcai. Laimīgā kārtā viesnīca atrodas 5 minūšu gājiena attālumā no lidostas. Un… tā nav vis šāda tāda lētā viesnīciņa, bet “Hampton by Hilton”. Pa smalko!

 

Aizeju uz viesnīcu, iedodu savu kvīti. Darbiniece jautā, vai man ir viņu klientu karte, bet par šo jautājumu pasmīnu gan es, gan pati darbiniece, ha, ha. Viņa saka, ka par vakariņu talona vērtību vēl ir jānoskaidro, lai pienāku vēlāk.

 

Iekāpju liftā, jo trepes nekur neredzu, bet no sākuma nemāku to iedarbināt. Skaidrs, ka durvju aizvēršanai man jānopīkstina sava durvju karte, bet nav īsti skaidra secība – vispirms karte un tad stāva poga vai otrādāk. Mēģinu tā, mēģinu šā, līdz beidzot durvis aizveras.

 

Numuriņš absolūti lakonisks, bet ļoti pārdomāts. Viss, līdz sīkumiem dizainēts tā, lai būtu maksimāli ērti un parocīgi. Ir absolūti redzams, kāpēc šī skaitās laba viesnīca. Tā kā šī viesnīca caurmērā domāta dažādiem biznesmeņiem, kas starp pārlidojumiem te apmetas pa nakti, tad iekārtota arī ērta darba vieta. Īsāk sakot, jūtos karaliski.

 

Apsveru divas iespējas – braukt uz centru un vēlreiz paklaiņot pa Gdaņsku vai palikt numuriņā un savest kārtībā bildes un tamlīdzīgi. Paskatos laukā pa logu – viss pelēks, mitrs, auksts, turklāt Gdaņskas skaistākās vietas jau apgūtas. Uz muzejiem prāts nenesas. Tā nu izlemju par labu savam karaliskajam numuriņam.

 

Kad mani sāk mākt izsalkums, nolemju doties lejā uz restorānu. Dodos uz vienu gaiteņa pusi, bet tur neatrodu nedz trepes, nedz liftu. Griežos pretējā virzienā un uz brīdi apstulbstu, paga, paga, kuras bija manas durvis? Iepriekš elektroniskā karte bija ielikta papīra kabatiņā, istabas numurs rakstīts tikai uz kabatiņas, kas palika istabiņā. Man rokās ir absolūti balta elektroniskā karte. Oi! Pēc intuīcijas pieeju pie vienām durvīm – izrādās īstās. Uff… Iegaumēju numuru un dodos lejā. Labi, ka par to aizdomājos tagad, nevis pēc vakariņām, kad noteikti neatrastu īstā durvis.

 

Prātoju, diez ko varēšu atļauties par savu vakariņu talonu, varbūt kādu salātlapu. Reģistratūrā tieku pie talona un dodos uz restorānu. Liels ir mans pārsteigums, ka par vakariņu talonu varu atļauties ne tikai salātlapu, bet teju jebko! Izlemju sevi izaicināt un pasūtu sezonālo otro ēdienu ar gaļu bazilika mērcē un ķirbju plāceņiem, kā arī ķirbju tiramisu! Ikdienā ar ķirbjiem nedraudzējos, bet restorānos man patīk sevi izaicināt. Ticiet vai nē, bet ir ļoti, ļoti garšīgi!

 

Izbaudījusi karaliskas vakariņas smalkā vietā dodos uz savu numuriņu.

 

Daži draugi smejas, ka šī aviokompānija LOT ir zināma kā “Late Or Tomorrow”. Bet, zini, ja viņi visu tā smuki nokārto, ka paši uzreiz piedāvā viesnīcu, vakariņas un biļetes rītdienai, tad man nav nekādu iebildumu. Vēl jācer, ka izdosies dabūt arī 250 eur kompensāciju. Tad jau vispār šiki!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now