Atstājam somas viesnīcas bagāžas glabātuvē (cik jauki, ka šim nolūkam ir speciāli paredzēta telpa!) un dodamies uz vilcienu, lai ar to brauktu uz Gryfino. Izmetam nelielu loku pa pilsētu, līdz sasniedzam “OSiR Gryfino” – vietējo sporta centru, kura ēdnīcā tiekamies ar Jan Podlesny – vīru, kurš jau gadiem šeit strādā par sporta treneri un organizē kādu fantastisku pasākumu. Kas tas par pasākumu? Bieg Transgraniczny jeb skrējiens pāri robežai. Gryfino atrodas uz pašas robežas ar Vāciju, Oderas krastā, un ik gadu pāri robežai notiek 20 km un 10 km sadraudzības skrējieni. 3. maijā, Polijas konstitūcijas pieņemšanas dienā, skrējēji finišē Polijā, Gryfino. Savukārt 3. oktobrī, Vācijas atkalapvienošanas dienā, skrējēji finišē Vācijā, Gartz. Ļoti jauka ideja. Apbrīnojami, ka pats Jan Podlesny savā 70 gadu vecumā piereģistrējies dalībai Berlīnes maratonā! Skriešana nudien palīdz uzturēt jauneklīgu uzskatu, jo vairāk par 55 gadiem neviens no mums viņam nemaz nedotu… Vīrs stāsta par visādiem organizatoriskiem kurioziem no laikiem, kad Polija nebija Eiropas savienībā, un robežu šķērsošana nebija tik brīva, bet skrējiens vienalga notika. Šogad šis pasākums svinēs 25 gadu jubileju. Vēlāk mums pievienojas arī Eliza Hołubowska, vietējā deju teātra māksliniece un vadītāja, kas nodarbojas ar dažādiem starpvalstu radošajiem projektiem. Tā, lūk, lai tie politiķi spriež, ko grib vai slinko, bet vietējie cilvēki rīko dažādas iedvesmojošas iniciatīvas abu tautu satuvināšanai.
Vēlāk Jan Podlesny mūs sasēdina savā busiņā un izved pa skrējiena maršrutu, cik nu pa to var izbraukt ar mašīnu, jo daļa ceļa vijas cauri meža takām. Tā nu pavisam negaidīti nokļūstam Vācijā, kur uz īsu brīdi varam arī paklaiņot pa ciematiņu.
Pēc tam sporta centra ēdnīcā ieturam sātīgas pusdienas un tiekam pie brīvā laika. Dorota no mums atdalās, un mēs četratā aizčāpojam līdz tiltam, iemetam aci baznīcā, mazliet palīkumojam pa ieliņām, bet tad jau laiks steigties uz vilcienu.
Pēc tam mums ir brīvais laiks arī Ščecinā, bet laikapstākļi ir tik nemīlīgi un drēgni, ka visi mūsu grandiozie plāni visnotaļ pajūk. Pat mūsu noskatītā kakao dzeršanas vieta ir stāvgrūdām pilna (kāds tur brīnums šādos laikapstākļos, kad visa pilsēta tinas pelēkā aukstumā!). Beigu galā ar Moniku atgriežamies viesnīcā un tās restorānā pasūtām tēju, jo šajā diennakts laikā neko citu siltu (kakao, lūdzu!) viņi nepiedāvā. Ha, ha, un mums bija tik lieli plāni par nesteidzīgu kakao dzeršanu jaukā kafejnīcā un pastaigu pa vecpilsētas ieliņām. Eh, laikam Ščecinas laikapstākļu dieviem mūsu plāni nebija pa prātam.
Esam sasilušas, arī pulkstenis ir paskrējis uz priekšu, tā kā nākas vien doties laukā aukstumā un čāpot uz staciju, lai atkal uz n-tajām stundām klausītos vilciena čuku-čuku-čuku…
Šoreiz gan braukšana ir visnotaļ darbīga – rīt pārējiem projekta dalībniekiem jāprezentē mūsu lauka pētījumā pieredzētais. Tā kā vienīgais jēdzīgais lidojums uz Rīgu ir visnotaļ agri (ja vien negribu maksāt divreiz vairāk vai arī padsmit stundas nīkt Varšavā, un es negribu nedz vienu, nedz otru), tad uz prezentēšanu netikšu, tāpēc uzņemos par savu pienākumu vismaz uztaisīt prezentācijas vizuālo daļu, lai Monika un Azads var domāt vienīgi par stāstāmo. Būsim godīgi, man šāds darba sadalījums absolūti iet pie sirds.
Lai gan brauciena laikā strādāju, tomēr arī atrodu laiku pasmieties. Par šo un to, brīžiem ne par ko. Nu labi, atklāti sakot, smejos visai sirsnīgi. Tik ļoti sirsnīgi, ka divas kupejā sēdošās sievietes uz mani met dīvainus skatienus un pašas ik pa laikam pasmīn. Kad viņas kāpj laukā, tad Monikai saka, ka pateicoties man, arī viņām brauciens bijis jautrāks. Un es vēl satraucos, vai viņas man drīz nemetīs ar kādu cimdu, bet, re, viņas īstenībā absolūti priecājās pa jestro braucienu!
Teorētiski Gdaņskā varam pievienoties pēdējām šī projekta kopīgajām vakariņām, bet abas ar Moniku izlemjam palikt numuriņā un intraverto cilvēku garā pļāpāt savā nodabā, nevis censties iekļauties skaļā jezgā. Turklāt… man taču vēl jāpabeidz rītdienas prezentācija!