© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 18. novembris. Polija, Gdaņska un Sopota. “Solidarność” un poļu nacionālā virtuve pašu rokām

Tā kā vakar visi dalībnieki vēl nebija ieradušies, tad pavisam oficiāla programmas atklāšana un visas struktūras izklāsts ir šorīt.

 

Kafijas pauzē vairāki programmas dalībnieki mani sveic Latvijas 100. dzimšanas dienā. Mazliet dīvaini, bet patīkami.

 

Lielu daļu šodienas pavadām iepazīstot pašu European Solidarity Center – gan kā institūciju, gan kā muzeju. Centrs izveidots kuģu būvētavas teritorijā, kurā 80. gados aizsākās streiki un “Solidarność” kustība ar Lehu Valensu priekšgalā. Starp citu, Valensas birojs atrodas šajā ēkā, kas zina, varbūt kādu dienu laimēsies viņu sastapt. Pēc ievadlekcijas turpinām iepazīt “Solidarność” kustību un Polijas vēsturi muzeja zālēs. Jāsaka, ka European Solidarity Center ir viens no labākajiem muzejiem, kādu jebkad esmu redzējusi. Gan no arhitektūras, gan no dizaina, gan no idejiskā viedokļa. Arhitektūra ir ļoti mūsdienīga, ēka simboliski atgādina nepabeigtu kuģi, tās rūsganais pārklājums izskatās ļoti gaumīgi, turklāt interjerā spēcīgi kontrastē ar zaļajiem augiem – ēkas iekšienē ir ne tikai augiem noaudzētas sienas, bet pirmajā stāvā zaļo pat koki! Tas arī tā simboliski – caur skarbu vēsturi uz zaļu un plaukstošu nākotni. Vismaz es to tā interpretēju. No dizaina viedokļa ekspozīcija iekārtota ļoti mūsdienīgi un interaktīvi, lielāko daļu muzeja aizņem stāsti, nevis reāli priekšmeti. Bet tie retie priekšmeti, kas ir izstādīti, visi ir ar kādu pamatīgu stāstu. Arī idejiskais aspekts ir lielisks – muzejs veltīts brīvības kustībai, nevis apspiedošam režīmam. Kāpēc ir tik daudz kara muzeju, bet tik maz šādu brīvībai veltītu muzeju? Protams, arī te attēlota skarbā vēsture un režīms, bet uzsvars ir uz pašu galveno – ceļu uz brīvību. Eiropas brīvības kustību zālē viens ekrāns atvēlēts arī “Baltijas ceļam”.

 

Vēlāk mums ir darbnīca par šī gada “Solidarity Academy” vadmotīvu – “borderlands”, bet vakarpusē centra bibliotēkā noris tikšanās ar poļu žurnālistiem Ludwika Wlodek un Krzysztof Varga, kuri abi saistīti ar robežu jautājumiem. Šis pasākums ir publisks, tāpēc neesam vienīgie klausītāji. Žurnālisti runā poliski, mēs tiekam pie austiņām ar tulkojumu. Pirmo reizi pieredzu, kā ir klausīties kādu pasākumu ar tiešo tulkojumu austiņā. Dīvaini.

 

Vakarā visi kopīgi braucam uz Sopotu. Ārā gāž pamatīgs lietus. Jāgaida daži organizatori, kuri nez kur čammājas, tāpēc palaižam garām plānoto vilcienu, un stacijā nākas salt 30 minūtes. Tā kā ir jau tumša nakts, turklāt joprojām līst, no Sopotas neko vairāk par īso posmu no stacijas līdz vakariņošanas vietai “Siatka” nemaz neredzam. Un arī runājot par vakariņām… pie tām tik drīz vēl nevarēsim tikt! No sākuma varam sasildīties ar tēju un uzkodām, bet tad jāķeras klāt gatavošanai pašu rokām. Jā, jā. Šis ir parastā dzīvoklī iekārtots māksliniecisks midzenis, kurā tiek rīkoti dažādi pasākumi, no kuriem liela daļa saistīta ar kulināriju. Tā arī mēs šovakar sadalāmies grupiņās, un katra grupiņa kopā ar “Siatka” saimniecēm gatavo kādu poļu ēdienu, ko pēc tam liekam uz kopīga galda. Es tieku kāpostu tīteņu gatavošanas komandā. Mani pārsteidz, ka tīteņus šeit pilda ar griķiem, nevis rīsiem, kā esmu pieradusi. Vispār šitā ir pat garšīgāk! Turklāt tos vāra tomātu mērcē, ar ko arī pasniedz, nevis ar krējumu. Ko lai saka – poļu ēdieni ir gardi, bet smagi. Kā jau šajā reģionā tas ierasts.

 

Apguvuši poļu kulinārijas trikus, paēduši, sasildījušies, dodamies aukstumā uz ielas un ar vilcienu braucam atpakaļ uz Gdaņsku.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now