© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 17. novembris. Polija, Gdaņska. Skrējiens cauri lidostai un pilsētas miers

Uhhh, nagi jau sen niez doties kādā piedzīvojumā, re, viens arī klāt – dalība “Solidarity Academy” žurnālistikas apmācībās Gdaņskā, Polijā.

 

Uz Gdaņsku lidoju caur Varšavu. Plkst. 06:10 paredzēts izlidot no Rīgas, plkst. 06:25 piezemēties Varšavā (cita laika josla, ja nu kāds brīnās!), no turienes plkst. 07:15 izlidot uz Gdaņsku, kur nosēsties plkst. 08:15. Ja vien viss tā arī būtu, ha! Kad sasodīti agrā rīta stundā ierodos Rīgas lidostā un meklēju savus izlidošanas vārtus, ieraugu paziņojumu, ka mans reiss kavēsies par veselu stundu. Ak nē! Tas nozīmē, ka nokavēšu nākamo lidmašīnu… Sasodīts! Un man bija padomā nesteidzīga klaiņošana pa Gdaņsku, līdz plkst. 17:30 sāksies visas projekta aktivitātes… Neko darīt. Izmantoju lidmašīnas kavēšanās laiku, lai iegooglētu par tālāku rīcību šādā gadījumā.

 

Pēc stundu ilgas nīkšanas beidzot varam kāpt lidmašīnā un pacelties gaisā. Tuvojoties Varšavai parādās fantastisks skats – pilsētas daudzstāvu nami rīta saules mirdzumā slejas virs mākoņiem/miglas kā tādi mītiski torņi. Pasakaini! Žēl, ka kamera ietūcīta dziļi, dziļi somā. Tik skaisti skati gadās reti.

 

Apbrīnojamā kārtā lidmašīna lido maķenīt ātrāk nekā paredzēts, un uz Varšavas zemes kājas speru plkst. 07:10, tieši 5 minūtes pirms nākamās lidmašīnas pacelšanās. Uzreiz uzsāku joņošanu cauri lidostai. Vietējie reisi atrodas otrā lidostas galā, tā nu nākas lidot cauri visai lidostai, soma uz muguras, dators padusē, šalle un mētelis pa gaisu. Kā filmās. Tikai filmās šādi skati nez kāpēc liekas jautri, bet dzīvē nebūt tik jautri nav. Kad smagi elsdama pielidoju pie īstajiem vārtiem, pati sev par lielu brīnumu pagūstu iesēsties lidmašīnā. Šķiet, ka arī šeit iekāpšana maķenīt aizkavējusies. Vēl sēžot lidmašīnā nespēju atgūt elpu no trakā skrējiena. Tas tik bija kaut kas! Pirmo reizi dzīvē! Cerams, ka pēdējo. Reāli neticēju, ka 5 minūšu laikā pagūšu ielēkt nākamajā lidmašīnā. Ufffff…. Riktīga rīta rosme.

 

Nez kāpēc mana mugursoma šīs lidmašīnas plauktā negrib līst iekšā. Redzēdams, kā es tur pūlos, blakussēdētājs pieceļas palīdzēt. Kad vēlāk gribu somu izvilkt laukā, atkal jāmokās. Šoreiz palīdz kāds cits vīrietis. Skat, kādi poļi pieklājīgi! Nu vismaz šie divi.

 

Lidostas info centrā dabūju Gdaņskas plānu, pārjautāju īsto autobusa numuru un dodos uz pieturu.

 

Ar autobusu līdz pilsētas centram jābrauc kāda pusstunda. Nodarbojos ar cilvēku vērošanu. Jā, šķiet, ka poļiem tik tiešām piemīt zināms pieklājīgums, jo pat kāda 50 gadus veca sieviete pieceļas, lai iedotu vietu par sevi vecākiem kadriem. Atceros, kā mani absolūti šokēja šādas pieklājības trūkums Berlīnes sabiedriskajā transportā.

 

Izkāpju no autobusa, ātri saorientējos un soļoju uz viesnīcu. Diži neceru, ka varēšu tik agrā rīta stundā jau tikt pie numuriņa, bet vismaz vēlos atstāt savu mugursomu un doties pilsētas izpētē vien ar kameru.

 

Aizdodos līdz Hotel Gryf, un – tavu brīnumu – man paredzētā istabiņa ir brīva, jo iepriekšējā naktī nav bijusi aizņemta! Cik jauki! Ha, ha, mazliet pabrīnos par abām kopā sabīdītajām gultām, jo istabiņā nedzīvošu viena, bet ar kādu poļu meiteni. Nu nekas, nav pirmā reize, kad brīnos par šādu gultu risinājumu. Visādi citādi viesnīciņa šķiet ļoti jauka. Absolūti blakus Eiropas Solidaritātes Centram, kā arī ne pārāk tālu no vecpilsētas.

 

Runājot par Eiropas Solidaritātes Centru – tas izveidots Gdaņskas kuģu būvētavā, vietā, kur 80. gados aizsākās streiki un “Solidarność” kustība ar Lehu Valensu priekšgalā. Centra arhitektūra ir absolūti iespaidīga. Šeit arī norisināsies lielākā daļa projekta aktivitāšu.

 

Kartē izpētu, kurā virzienā man jādodas, lai aplūkotu Gdaņskas krāšņākās vietas, tad karti ieloku kabatā un tālāk sekoju vien savam degungalam un intuīcijai. Cik gan labi tā klīst pa pilsētu, kur vien deguns rāda! Baudīt sauli, jaunas vietas un vienkārši būt. Brīvība! Beidzot atkal jūtos īsti savā ādā! Turklāt Gdaņska ir ideāli piemērota tādai nesteidzīgai pilsētas baudīšanai – skaistas mājiņas, bruģētas ieliņas, kuģi… Ak!

 

Izcili saulaina, bet nežēlīgi auksta diena.

 

Apsveru domu apmeklēt kādu muzeju, bet izlemju par labu smadzeņu nenoslogošanai un pilsētas baudīšanai. Ik pa laikam pasildos kādā baznīcā. Kad pēc četru stundu pastaigas pa pilsētu sāk šķist, ka visas skaistākās vietas esmu izložņājusi, un aukstums tikai pieņemas spēkā, izlemju doties atpakaļ uz viesnīcu un paslaistīties.

 

Drīz vien ierodas arī mana istabas biedrene – Monika no Krakovas. Sapazīstamies, papļāpājam, un tad jau laiks doties uz “Solidarity Academy” atklāšanu. Oficiālā daļa šodien nav pārāk ilga, un jau drīz vien visi dodamies vakariņot uz restorānu. Brangas un visai smalkas vakariņas ar uzkodām, otro ēdienu un saldo. Ja tā baros katru vakaru, nedēļas laikā tikšu pie šiem laikapstākļiem noderīgas tauku kārtiņas, ha, ha.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now