© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 23. jūnijs. Ēriks Latvijā. Lielais Latgaļu tirgus un Līgo zaļumballe Ludzā

Salīdzinoši vēls rīta iesākums – plkst. 09:30 kāpjam vilcienā uz Ludzu. Vilciens ir negaidīti pilns. Sēžam īpaši īsā vagonā. Pļāpājam, pļāpājam, līdz viena sieviete mums uzbļauj: “Jūs klusāk nevarat? Es nespēju pagulēt!”. Nevarētu teikt, ka mēs taisītu diži lielu troksni. Turklāt šis jau nav nekāds guļamais vagons. Ja gribi gulēt, ņem sev līdzi ausu aizbāžņus!

 

No vilciena Ludzā izkāpjam tikai ap plkst. 13:52, tāpēc mudīgā solī dodamies uz pilskalna pusi, kur noris Lielais Latgaļu tirgus. Pareizāk sakot, tā norise jau tuvojas izskaņai. Diži liels tirgus nav, tomēr šādi tādi labumi, ar ko papriecēt acis, atrodas. Mūsu vienīgais pirkums – mājās brūvēts kvass. Par to, ka kvasam jābūt varen labam, liecina pie telts esošā milzīgā rinda. Nudien – gardākais kvass, kas jebkad dzerts! Kad vēlāk pie pilsdrupām sēžam un piknikojam, Ērikam pat rodas ideja, ka tas varētu būt viņa bizness – Vermontā ražot kvasu, kas Amerikā nav īpaši zināms dzēriens.

 

Tālāk dodamies iepazīt pašu Ludzu. Klaiņojam pa vēsturiskajām ieliņām, kur acis rāda. Ļoti fotogēniska pilsēta – jaukas un krāsainas koka mājiņas, dažādu šķībuma pakāpju logi un durvis. Tāda neliela Ukraina. Vietām valda absolūta lauku sajūta – pagalmi iekārtoti kā lauku viensētas ar dažādām saimniecības ēkām un piebūvēm, ik pa brīdim iedziedas kāds gailis. Interesanti, ka daudzi ielu nosaukumi ir gan latviešu, gan latgaļu valodā.

 

Kad esam blakus “Ludzys amatnīki” centram, no tā izveļas laukā bariņš ceļotāju un arī mūs mudina aplūkot bodīti ar vietējo amatnieku darinājumiem, kas atvērta par godu viņu apmeklējumam. Tā nu laimīgas sagadīšanās dēļ arī mēs tur tiekam iekšā, lai gan visādi citādi šī iestāde šodien jau slēgta. Lai gan mūs sagaida vairāku dienu pārgājiens pa Latgales ārēm, Ēriks nespēj pretoties Latgales keramikas valdzinājumam un amatnieku centrā iegādājas skaistu melnās keramikas bļodiņu ar zaļi emaljētu iekšpusi.

 

Līkumojot pa pilsētas ielām mūs pārsteidz tas, cik tukšas tās ir. Kā arī tas, ka praktiski vienīgā publika ielās, ja neskaita mūs, ir pajauni, aizdomīga paskata puiši. Daudzi ar svītrām treniņbikšu sānos. Sāk palikt mazliet bail par kontingentu zaļumballē…

 

Kad esam iepazinuši pilsētu, dodamies meklēt vietu telts sliešanai. Izlemjam par labu Lielā Ludzas ezera krastam. Izskatās pēc mierīga privātmāju rajona. Uzceļam telti puslīdz maskētā vietā krūmu ielokā, no kuras salīdzinoši netālu ir labiekārtota peldvieta ar piknika galdiem, laipu un miskastēm. Uzvārām vakariņas, paēdam un dodamies uz parku. Telti pametam ar vieglām bažām, vai tikai kāds no svītraino bikšu nēsātājiem to neatradīs un neizvandīs, bet citu variantu jau mums nav. Ejam lūkoties, kā notiek zaļumballes Ludzā.

 

Jau tuvojoties parkam mūsu bažas par balles aizdomīgo kontingentu strauji mazinās, redzot, ka uz parka pusi lēnā garā šļūc daudzi pensionāru pāri. Pārsteidzošā kārtā svītraino bikšu nēsātāji zaļumballē praktiski nav manāmi, vien vecākās paaudzes pārstāvji, ģimenes ar bērniem un citi pieklājīgi ļaudis. Laikam svītraino bikšu nēsātāji turpina sirot pa Ludzas tukšajām ielām. Jāteic, ka gaidīju varen lustīgu zaļumballi ar trakulīgām dejām un pāris kautiņiem, bet pasākums šķiet tāds mazliet pussprādzis. Tā kā pagaidām dejo vien pāris cilvēki, mēs izbaudām milzīgo ugunskuru. Liels kontrasts starp saulgriežiem Turaidā un šejieni. Kaut vai tāds sīkums – Ludzā neredzu nevienu sievieti ar puķu vainadziņu galvā. Šī varētu būt jebkura vasaras vakara ballīte, nav jūtams, ka ir Jāņi. Tā kā mums sāk uzmākties nogurums, un neizskatās, ka tuvākajā laikā balle uzņemtu apgriezienus, izlemjam doties atpakaļ uz telti. Laimīgā kārtā pa šo laiku mūsu teltī neviens nelūgts viesis nav bijis. Ja neskaita pāris skudras.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now