© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 22. jūlijs. Latvija. 45 km pārgājiens Liepāja – Pāvilosta (ejam dabā #8)

Pienācis jau astotais ejam dabā pārgājiens. Šodien man kompāniju sastādīs Dace, kura brauks no Bauskas, tāpēc esam sarunājušas tikties Liepājā, kas būs pārgājiena sākumpunkts.

 

Plkst. 07:05 kāpju Liepājas autobusā. Kad esmu iesnaudusies, mani pamodina Daces zvans, ka ceļa remontu dēļ viņa nav paspējusi uz Liepājas autobusu Jelgavā, lai gan viņas Bauskas autobusa šoferītis bija darījis, ko varējis. Dace izmēģina laimi stopēšanā un beigu galā nokļūst Liepājā pat ātrāk, nekā tas būtu izdevies ar nokavēto autobusu! Tikmēr es sēžu uz autoostas soliņa Liepājā, brokastoju un vēroju apkārtni. Nododos apcerīgām pārdomām par to, cik lieliski dažkārt tā vienkārši sēdēt un vērot apkārt notiekošo, ļaujot, lai viss slīd garām. Un tieši tad uzrodas Dace! Kāds prieks par satikšanos! Arī viņa paēd brokastis, veikalā nopērk papildu ūdens rezerves, bet tad dodamies uz pilsētas sabiedriskā transporta pieturu. Autobusu grafikā manis atrastais autobuss nav redzams, tāpēc apjautājos pieturā stāvošam vīram, vai tāds autobuss tiešām kursē. Viņš saka, ka par tādu autobusu neko nezina, bet mēs varam braukt ar vienu citu autobusu, un viņš mums pateiks, kad jākāpj laukā. Cik jauki!

 

Izraušamies no autobusa un cauri aizdomīga skata pagalmam, kur tā vien šķiet, ka tūlīt izlēks kādi melnas eļļas klāti automehāniķi un sāks brēkt, kāpēc staigājam pa privātīpašumu, sasniedzam Liepājas Ziemeļu molu. Saule spīd cepinoši karsti. Ietinamies lakatos, uzziežam pretsaules krēmu, lai pārāk neapsvilstam, un dodamies Pāvilostas virzienā. Ziemeļu fortu dēļ pirmo ceļa posmu veicam pa mazām taciņām, kas vijas fortu tuvumā, nevis pa liedagu. Stiklos deg kūdras purvi, bet Liepājā pašā jūras malā karstumā tvaiko kāda savāda paskata jūraszāļu (?) masa. Fortu militāro celtņu paliekas, kas izskatās pēc klintīm, un jūras neierasti zilzaļais ūdens mudina domāt, ka esam nonākušas kādā tropu salā.

 

Gandrīz iemaldāmies notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā, bet pa kaut kādiem brikšņiem izdodas ar suņiem apsargāto zonu apiet. Drīz varam beidzot iet pa pludmali.

 

Tā vien šķiet, ka jo tālāk ejam, jo ūdens iegūst arvien tropiskāku nokrāsu! Abas spriežam, ka Rīgas jūras līcī jūras ūdens parasti ir brūns, tāpēc šis zilzaļais tonis ir visnotaļ pārsteidzošs! Lai līdz galam noticētu tam, ka atrodamies kaut kur tropos, trūkst vien pāris palmu! Ne mazāk izbrīna tas, ka pati jūra ir mierīga, tomēr pret krastu pa vienai ritmiski veļas baltām putu galotnēm rotātas bangas.

 

Vēja nav. Saule cepina. Visu dienu. Regulāri taisām mazas atpūtas pauzes, lai izstaipītos un izmasētu muskuļus, kā arī mazliet iestiprinātos un atjaunotu enerģijas līmeni. Kādā brīdī atveldzējamies ar nelielu kailpeldi, bet pārāk ilgi jūrā nemērcējamies, jo ūdens ir auksts, bet viļņi - spēcīgi.

 

Krasts lielāko daļu gājiena ir stāvs un ik pa laikam maina savu nokrāsu un izskatu – te smilškrāsas, te pelēks, te ar putnu ligzdošanas caurumiem, te apaudzis ar zāli. Krastu šad un tad izrobo pa kādai vairāk vai mazāk izkaltušai upītei. Liedags pilns ar skaistiem oļiem.

 

Mani pārsteidz, ka pludmalē satiekam salīdzinoši daudz cilvēku. Esmu mazliet vīlusies, jo arī šeit cerēju uz pabūšanu ārpus civilizācijas gluži tāpat kā posmā Nida – Liepāja.

 

Kādā brīdī apnīk brist pa mīkstajām smiltīm, tāpēc sākam lodāt pa meža taciņām cauri visādiem krūmiem un zirnekļu tīkliem. Ziemupē atrodam projekta 1836.lv stabu, uz kura rakstīts: “Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!”. Šķiet, ka tieši “apmīļo Latviju” ir tas, ko katrā pārgājienā daru. Cik gan Latvija ir skaista un daudzveidīga! Un par to vislabāk pārliecināties var tieši ejot ar kājām.

 

Vakarā mūs sagaida absolūti debešķīgs saulriets. Debesis šķiet kāda impresionista otas gleznotas. Pret krastu dunošie vientuļie viļņi izklausās kā jūras sirdspuksti. Sirreāli.

 

Kad saule norietējusi, drīz vien mūsu ceļu sāk izgaismot mēness.

 

Nevaram saprast, kur ir Akmeņraga bāka, nekur tuvumā vai tālumā tā nav manāma spīdam. Jāteic, ka gribēju šajā bākā uzkāpt, dienas laikā pat sazvanījos ar bāku apsargājošo tanti, lai mēģinātu viņu pierunāt mūs ielaist bākā ap pusnakti, bet, protams, tas neizdevās. Ar šādu iznākumu rēķinājos. Kuram gan gribētos traucēt savu naktsmieru ar divām trakām ceļiniecēm? Tante prasīja, kur plānojam nakšņot, un kārtīgi nobrīnījās uzzinot, ka negrasāmies nekur nakšņot, bet noiet visu distanci vienā rāvienā. Novēlēja izturību. Kad beidzot ieraugām bāku, nopūšamies, ka atrodamies tikai Akmeņragā, nevis jau kur tālāk uz priekšu.

 

Iepriekš šķita, ka pie pamales redzam Pāvilostas mola bāku, bet pēc mirkļa saprotam, ka tas ir vien vientulīgs zvejnieks ar pieres lukturīti. Ha, ha, ha, kāda vilšanās!

 

Debesīs sāk mirdzēt arvien vairāk un vairāk zvaigžņu.

 

Ejam, ejam, ejam. Sāk uzmākties miegs. Beidzot tālumā ieraugām Pāvilostas mola gaismiņas! Iešana uzreiz paliek vieglāka!

 

Pa dienu cepāmies kā uz pannas, tomēr tagad esmu ļoti pateicīga savai sākotnēji šķietami muļķīgajai idejai – šajā svelmē mugursomā ielikt arī cimdus. Ak, cik laba sajūta ar cimdiem! Uzreiz paliek siltāk! Dace vispār iet ietinusies guļammaisā!

 

Ik pa laikam uzmācas noguruma viļņi, šķiet, ka vairs nav spēka kustēties uz priekšu, nežēlīgi gribas gulēt. Tomēr Pāvilosta nāk arvien tuvāk un tuvāk, tas dod motivāciju neapstāties. Arī laiks rit uz priekšu, un, ja vien negribam nakšņot pieturā uz soliņa un gaidīt rīta autobusu, tad nevaram daudz čammāties, jo mūsu nolūkotais autobuss ir jau plkst. 03:40. Turklāt šis ir vienīgais autobuss, kas ved pa tiešo uz Rīgu.

 

Tīri vai grūti noticēt, bet beidzot esam sasniegušas Pāvilostas molu! Protams, tas atrodas ostas teritorijā, kas ir apžogota, un mums nākas spraukties cauri krūmiem, lai šo “nepiederošām personām ieeja aizliegta” platību apietu. Tumsā grūti saprast, kur atrodas tilts pār Sakas upi – pa labi vai pa kreisi no mums. Noskrienu lejā uz laivu piestātni, izlienu pa apakšu kādai norobežojošai tauvai, bet tāpat īsti skaidrībā netieku. Šķiet, ka mums vēl jāiet dziļāk iekšzemē. Laimīgā kārtā tā arī ir! Plkst. 03:32 esam sasniegušas autobusa pieturu Pāvilostā. Kopš izgājām no Liepājas Ziemeļu mola, ceļā esam pavadījušas 14 stundas un 32 minūtes, kopā nočāpojot vismaz 45 km. Tāda kārtīga pastaiga!

 

Kamēr gaidām autobusu, priecājamies, ka paspējām uz to, jo Pāvilostā valda nenormāls gaisa mitrums, burtiski pāris minūšu laikā visas mūsu mantas kļūst mitras! Līdz rītam būtu nosalušas.

 

Autobusā kārtīgi izstaipos, izmasēju visus muskuļus, un, sev par lielu pārsteigumu, Rīgā izkāpju laukā absolūti šprauna. Tikai briesmīgi gribas gulēt. Labāk tomēr iet pārgājienos pa dienu, nevis daļēji arī pa nakti. Lai gan nenoliedzami – nakts pārgājienam ir savs šarms – mēness, zvaigznes, bāku gaismiņas, miers un klusums.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now