© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 18. jūnijs. Ēriks Latvijā. Liepāja un pārgājiens Nida – Pape. Caur cietumu uz brīvību

Šorīt gan vairs nekāda gulēšana nesanāk – jau plkst. 07:05 sēžamies autobusā uz Liepāju.

 

Vēju pilsētā mūsu galvenā misija ir nokļūt Karostas cietumā, kur ik stundu notiek ekskursijas gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodā. No sākuma netīšām aizejam pa cietuma teritorijas mugurpusi, tāpēc ieeju neatrodam. Nākas mest loku apkārt kvartālam, līdz beidzot nonākam pareizajā vietā. Kāds cietuma “virsnieks” jau ārā smēķē. Diemžēl viņš kļūst par gidu krieviski runājošam lietuviešu pārim, bet mums ar Ēriku un vienu čehu puisi ekskursiju angļu valodā vada kāda mazāk kolorīta izskata sieviete. Lai nu kā, pati ekskursija ir ļoti aizraujoša, un gan es, gan Ēriks esam stāvā sajūsmā. Viņš ir ļoti priecīgs cietumā muzejā klātienē redzēt arī Otrā pasaules kara ieročus un munīciju, par kuriem tikai lasījis internetā un grāmatās. Amerikānis izmanto iespēju cietuma suvenīru bodītē iegādāties divas oriģinālās pionieru nozīmītes, jo viņam tas šķiet kaut kas ļoti ekskluzīvs. Pēc ekskursijas uzkavējamies cietuma telpās ierīkotajā padomju stila bufetē ar neiztrūkstošajām sarkanajām neļķēm. Ēriks pasūta pankūkas ar ievārījumu, bet es – pelmeņus. Protams, ka iedodu nogaršot pelmeņus arī Rīmai, un viņš tos atzīst par labiem esam.

 

Tālāk mērojam ceļu uz Ziemeļu molu. Pats mols izrādās daudz garāks, nekā sākotnēji šķiet. Ejam un ejam, bet mola gals kā nenāk tuvāk, tā nenāk.

 

Pēc tam pienācis laiks doties atpakaļ uz autoostu, pa ceļam uzmetot aci Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrālei, kuras zeltītie kupoli spoži mirdz jau iztālēm. Autoostā nopērkam biļetes un sarīkojam nelielu pikniku. Pie izdevības izlemju iztukšot kabatu no liekajiem papīriem, bet tikai pēc brīža attapos, ka, iespējams, izmetu arī tikko nopirkto biļeti. Protams! Nākas to ķeksēt laukā no atkritumiem. Labi, ka miskaste nav dziļa. Un labi, ka biļeti pirms izmešanas nesaplēsu…

 

Sēžamies autobusā uz Nidu. Autobusā ir nežēlīgi karsti. No tā izkāpjam laukā absolūti izsutināti. Ceļa remontdarbu dēļ autobuss galapunktā pienāk kādas 45 minūtes vēlāk. Tā nu savu pārgājienu uzsākam tikai ap plkst. 19:00 vakarā. Pa ceļam uz jūru pie kādas mājas ieraugam zīmi “Privātīpašums” lietuviešu valodā. Pag, vai mēs jau esam Lietuvā?

 

Nonākuši pludmalē, grozām galvas uz visām pusēm, lai saprastu, kur atrodas Latvijas robežstabs #0001, kas ir oficiālais sākumpunkts mūsu pārgājienam Nida – Liepāja. Šķiet, ka tas vīd tur tālu, tālu uz Lietuvas pusi. Neko darīt, jāčāpo pārgājienam pretējā virzienā, lai sasniegtu šo robežstabu. Netālu no robežstaba atrodam arī Latvijas simtgades ozolu.

 

Kad no rīta uzliku plecos smago somu, iedomājos: “Nu kāpēc man to visu vajag? Kāpēc sevi tā jāmoka?”. Bet, soļojot gar jūras krastu, mani pārņem neaprakstāma brīvības sajūta. Viss ir līdzi, ej, kur deguns rāda! Telts = māja, guļammaiss = gulta, prīmuss = virtuve. Jāļaujas ceļam. Laikam šī brīvības sajūta ir viena no lietām, kas mani pārgājienos un kempingošanā tik ļoti uzrunā.

 

Vai nav traki, ka Ēriks gatavs tērēt 2,5 tūkstošus dolāru un triekties pāri okeānam, zinot, kas es viņu ar saviem piedzīvojumu plāniem pamatīgi nomocīšu, bet tikai retais no maniem Latvijas draugiem gatavs sastādīt kompāniju pārgājienos?

 

Jūra šalko tik skaļi, ka riktīgi izmazgā smadzenes.

 

Paradokss – visu vakaru liedagā nebija neviena cilvēka. Kad beidzot esam sasnieguši Papi un gribam uzsliet telti, mūsu nolūkotajā vietiņā jau spīd kāda sveša telts. Neko darīt, ejam dziļāk mežā. Atrodam ideālu vietu – dzirdama jūra, vējš, putni, bet telti nepluina ne mazākā vēja plūsma. Būs jauka gulēšana.

 

Nesaprotu, kāpēc jau sen sev nebiju nopirkusi gāzes degli – pilnīgi cita lieta, ja vakarā var ieēst siltas vakariņas! Šīs dienas ēdienkartē makaroni, “Dzintara” kausētais siers un gurķi.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now