Diemžēl nekas nav mūžīgs, nedz brīvdienas, nedz ceļojumi. Pienākusi tā diena, kad Ērikam laiks doties mājup. No rīta izmetam pēdējo loku pa Vecrīgu, Ēriks nopērk pāris suvenīrus, tad aizejam uz “Ausmeņa kebabu”, kur Ēriks tiek pie visu laiku labākā kebaba (kā viņš pats to nodefinē), un parkā ieturam pikniku. Pulkstenis nepielūdzami iet uz priekšu, un Ērikam laiks doties uz lidostu. Tieši tik ļoti, cik man patīk lidostā pašai pārkāpt līniju, kur cilvēkiem bez biļetēm tālāk doties liegts vai arī gaidīt pie ielidošanas vārtiem savus ārzemju draugus, tieši tik pat ļoti ienīstu palikt līnijas šajā pusē un atvadīties. Nobirdinām asaras, apskaujamies un… atā, atā!
Ir dikti skumji, kad ļoti labi draugi un piedzīvojumi biedri dzīvo kaut kur tālu, tālu, aiz trejdeviņām jūrām un okeāniem. Bet ir ļoti jauki, ka dzīves nejaušības vispār novedušas pie šādu cilvēku sastapšanas.
Līdz nākamai reizei un jauniem piedzīvojumiem!