© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 20. jūnijs. Ēriks Latvijā. Pārgājiens Jūrmalciems – Liepāja. Dāvanā – kaltēta zivs!

No rīta Ēriks pamostas pirmais un cenšas pamodināt mani. Eh, bet vēsos rītos galīgi negribas līst laukā no guļammaisa!

 

Tā kā mūsu ūdens krājumi ir pietuvojušies beigām, un arī cepumu krājumi ir izsīkuši (kas arī ir izdzīvošanai vitāli svarīga lieta, ha, ha, ha!), tad vēl pirms brokastošanas dodamies veikala meklējumos. Atrodam ļoti mīlīgu vienā ēkā ietūcītu veikala, pasta un sociālā centra apvienojumu, tiesa katrs savās durvīs. Lauku šarms!

 

Atgriezušies no veikala brokastīs pagatavojam auzu pārslu biezputru ar rozīnēm un piparkūku cepumiem. Mierīgi brokastojam, kad pa taciņu mums tuvojas kāds vīrs. Oi, cerams, ka šī nav viņa privātā ugunskura vieta! Sasveicināmies. Viņš prasa: “Jūs jau prom? Malku nevajag?”. Pastāstu, ka drīz dosimies prom, un mums ir prīmuss, tāpēc malku nudien nevajag. Vīrs aiziet savās gaitās. Sākam vākt nost telti. Pēc mirkļa vīrs atkal uzrodas ar jautājumu: “Pienu negribat?”. Nē, nē, paldies. Ha, ha, ha, laikam mūsos saskatījis potenciālo ienākumu avotu. Kamēr lēnā garā krāmējam savas mantas, vīrs brauc šurp pa taciņu ar zāles pļaujamo mašīnu. Nu nez, kaut kā nešķita, ka šai taciņai tagad prasītos pļaušana... Ar Ēriku nosmejam, ka viņš laikam meklē ieganstu, lai atkal ar mums parunātu. Tik tiešām! Vīrs izslēdz savu zāles pļāvēju un sāk jautāt, no kurienes un uz kurieni ejam. Stāsta, ka arī pašam patīk daudz ceļot. Un tad aizstumj savu zāles pļāvēju atpakaļ. Nezinu, kāpēc mēs šorīt esam tik lēni, bet pirms dodamies prom, vīrs pagūst atgriezties ceturto reizi!! Šoreiz viņš Ērikam iedot kaltētu zivi, sakot, ka mēs nedrīkstam pamest šo reģionu, nenogaršojot šo apkaimei tik tipisko mantu – kaltētu zivi! Paldies! Pusdienām noderēs! Re, te tev nu bija izslavētais kurzemnieku vēsums! Gluži otrādi - ne miņas no vēsuma, bet gan rūpes par ceļiniekiem.

 

Šodien jūrā īpaši lieli viļņi. Pateicoties Jūrmalciema krastā stāvošajam kuģītim, Ēriks apguvis jaunu vārdu – banga. Ik reizi, kad kāds vilnis draud apšļakstīt mūsu kājas, viens vai otrs bļaujam “banga!” un lecam tālāk krastā.

 

Pusdienu pauzē iemēģinām no rīta dāvanā dabūto zivi. Manai gaumei tā ir par sāļu, bet Ērikam garšo. Es tomēr esmu kūpināto, nevis kaltēto zivju fans.

 

Ejam, ejam, ejam, līdz lēnām sākas civilizācija ar ģērbtuvēm, soliņiem un tualetēm. Un vēju pilsēta Liepāja ir klāt! Ir jocīgi pēc tādām ārpus civilizācijas pavadītām dienām nonākt atpakaļ pilsētā. Tā kā gribam Rīgā nokļūt puslīdz laicīgi, tad mudīgi soļojam uz autoostu, lai nenokavētu priekšpēdējo autobusu. Pa ceļam uzmetam acis Liepājas arhitektūrai, bet visai žiglā tempā. Nekas, pašas pilsētas apskati atstāsim kādai citai reizei.

 

Bija tik jauki pāris dienu garumā ļauties Dižjūras vējiem! Šķiet, ka šī ir jūras piekrastes daļa, kas mani uzrunā visvairāk – absolūts civilizācijas un cilvēku trūkums. Pilnīgs miers un klusums.

 

Jocīgā kārtā mūsu apavi turpina smirdēt pēc jūraszāļu un zivju apvienojuma. Kārtīgi izmazgāju sandeles, cerot, ka rīt smaka būs pazudusi. Gar jūru soļots daudz un dikti, bet tā vēl līdz šim nav bijis.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now