© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 13. februāris. Vācija, Berlīne. Māksla, mūzika un sirdi plosoši Berlīnes mūra stāsti

Rītu sāku ar došanos uz Oberbaumbrucke – tiltu, kas Berlīnes mūra laikā bijis viens no kontrolpunktiem.

 

Pēc tam iepazīstu East Side Gallery – vairāk nekā kilometru garu Berlīnes mūra fragmentu, ko 1990. gadā neskaitāmi mākslinieki pārvērta brīvdabas mākslas galerijā, apgleznojot mūri ar dažādiem politiskiem mākslas darbiem. Mans Berlīnes favorīts. East Side Gallery jāredz katram, kurš apmeklē Berlīni! Vieta, kur apvienojas vēsture, politika un māksla.

 

Kad esmu lēnā garā iepazinusi visu East Side Gallery, dodos cauri pilsētai Berlīnes Filharmonijas virzienā. Pa ceļam kādā skatlogā pamanu šķietami latviskas dekorācijas, paceļu acis augstāk, bet tur mani sagaida “Lido” restorāna logo! Turklāt restorāns atrodas ne jau uz kaut kādas aizdomīgas, mazas ieliņas, bet uz vienas no galvenajām ielām! Izskatās, ka Ķirsonam ar biznesu veicas tīri tā neko.

 

Uz kādu laiku piestāju pie Checkpoint Charlie, kas ir viens no slavenākajiem Berlīnes mūra kontrolpunktiem. Tuvējā apkārtnē pieejami daudzi muzeji par šo tēmu, kur biļetes maksā palielas summas, bet pagaidām iztieku vien ar informāciju, kas pieejama bez maksas. Un arī tās ir daudz.

 

Tā kā strauji tuvojas plkst. 13:00, tad mudīgi dodos uz Filharmonijas pusi. Kāpēc? Pateicoties Aleksandram, kurš man ieteica apmeklēt Filharmoniju, internetā atradu, ka katru otrdienu Filharmonijas foajē notiek bezmaksas pusdienlaika koncerts. Lieliska izdevība, kas jāizmanto, jo biļetes uz vakara koncertiem maksā astronomiskas summas. Skatos, ka pie durvīm drūzmējas bariņš cilvēku. Daļu no tiem ielaiž iekšā, daļu nē. Uz durvīm ir informācija par ikdienas ekskursijām plkst. 13:30. Durvju sargam uzjautāju, kur jāiet, ja gribu noklausīties pusdienlaika koncertu. Viņš saka, ka viņam palikusi tikai viena caurlaide uz šo koncertu. Ko? Es taču speciāli vakar vakarā pilnībā pārmainīju visus Berlīnes plānus, lai varētu tikt uz šo koncertu dienas vidū! Ai… Pie durvīm stāv labs bariņš cilvēku. Redzams, ka sargs ir apmulsis un nezina, kuram dot caurlaidi. Laimīgā kārtā apkārtējiem nez kāpēc šķiet, ka es ierados pirmā, un viņi saka, lai dod caurlaidi man. Neiešu jau spirināties pretī, lai gan man nešķiet, ka ierados pirmā. Bet ko tur daudz – paķeru caurlaidi un fiksi dodos iekšā, kamēr kāds nav pārdomājis. Uffff, kā man noveicās ar šo caurlaidi!! Pārsteidzoši, cik cilvēkiem liela interese par klasisko mūziku! Viss foajē pilns ar cilvēkiem – pulciņš laimīgo tikuši pie krēsliem, citi sēž uz grīdas vai trepēm, daudzi stutē sienas. Oho! Negaidīju tik daudz cilvēku! Lai gan man nav skaidrs ierobežoto vietu iemesls - ja būtu paredzēts sēdēt tikai uz krēsliem, tas būtu loģiski, bet te taču vēl ir daudz brīvas vietas uz grīdas! Šodien spēlē trio – klavieres, čells, vijole. Izcila kombinācija un lieliski mūziķi! Programmā Sergeja Rahmaņinova Trio D minorā, op. 9, nr. 2. Fantastiska ideja, ka reizi nedēļā cilvēki bez maksas var noklausīties klasiskās mūzikas koncertu apmēram 45 minūšu garumā un priecēt ausis ar profesionālu Berlīnes Filharmonijas mūziķu sniegumu. Lieliski, ka klasiskajai mūzikai tiek piešķirta tāda mūsdienīgāka garša. Un pati ideja ir ļoti forša – bezmaksas mūzika pusdienlaikā ar iespēju paēst turpat uz vietas, ja ir tāda vēlme.

 

Pēc mūzikas baudīšanas dodos uz Hamburger Bahnhof – laikmetīgās mākslas muzeju. Kad darbiniecei lūdzu biļeti, viņa man atbild, ka angliski nerunā. Ko? Kā tā? Es taču esmu kosmopolītiskās Berlīnes vienā no zināmākajiem mākslas muzejiem! Kā tad tas iespējams… Bet kaut kā pie biļetes tieku. Pēc tam saskaros ar vēl kādu dīvainu darbinieku, kurš pats man pajautā, vai man vajag kādu palīdzību. Lūdzu, lai iesaka, kā labāk iepazīties ar muzeju, jo pagaidām nav skaidrs, uz kuru pusi doties. Viņš mētā visādus jociņus, te saka, ka ienīst savu darbu, te saka, ka tikai pajokoja. Īsti nekādā skaidrībā ar viņu netieku, un dodos atrast ceļu cauri izstāžu zālēm saviem spēkiem. Pēc brīža sāku domāt, vai muzeja darbinieki ir daļa no kādas laikmetīgās mākslas performances un ir lūgti tik dīvaini uzvesties, vai arī viņi visi ir mazlietiņ “ar putniem”... Man rodas iespaids, ka darbinieki šeit nokļuvuši caur kaut kādu sociālās iekļaušanas programmu vai tamlīdzīgi. Arī pats muzejs un tā izstādes ir maķenīt “pārāk laikmetīgi” manai gaumei. Ja Budapeštā aplūkojamā laikmetīgā māksla mani patīkami pārsteidza ar savu sociālo raksturu un mākslas darbiem, kas liek aizdomāties, tad šajā muzejā esošie darbi vairāk raisa neizpratni, nekā pārdomas. Vienīgais prieks ir klātienē aplūkot popārta lielmeistara Endija Vorhola darbus, ko Latvijā nav iespējams izdarīt un neatceros, vai jebkur citur Eiropā man izdevies tos apskatīt.

 

Kad izeju no muzeja, vēl ir gaišs, tāpēc izlemju aiziet līdz Berlin Wall Memorial, kas atrodas salīdzinoši netālu. Pēc interneta lapas spriežot, man likās, ka tas ir neliels memoriāls, nekas īpašs. Nākas konstatēt, ka tas ir viens no ģeniālākajiem brīvdabas “muzejiem”, ko esmu redzējusi! Nesaprotu, kāpēc tas netiek reklamēts daudz plašāk! Labi, saprotu gan – tas ir bezmaksas... Dīvaini, ka pat paši vietējie berlīnieši par šo memoriālu nav īpaši informēti. Izrādās, ka tas ir memoriāls vairāku kilometru garumā, kas iezīmē bijušās mūra robežas. Ik pēc pāris metriem ir dažādi informatīvie stendi ar attēliem, tekstiem un audio stāstiem par Berlīnes mūra vēsturi. Ļoti bagātīgs informatīvais materiāls! Uz daudzu ēku sienām redzami attēli, kā šīs pašas ielas izskatījušās nesenā vēsturē. Turklāt, ja muzejā tu stāvētu kaut kādās speciāli izbūvētās telpās un par to visu maksātu naudu, tad šeit tu atrodies reālajā vietā, kur notikuši visi stendos aprakstītie notikumi. Lielākā daļa stāstu ir sirdi plosoši. Tagad grūti iztēloties, kā tas iespējams, ka pilsētu divās daļās sadala siena. Lasāmi daudzi stāsti par to, kā robežmājās dzīvojošie cilvēki slepeni sazinājušies ar rietumu pusi un sarunājuši konkrētu laiku, kad otrā pusē viņus noķers ugunsdzēsēji, kad viņi lēks laukā no savu māju logiem. Daudzi stāsti par neveiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem. Vēlāk visas robežmājas nojauca un mūri padarīja arvien drošāku, uzceļot vairākus ārējos mūrus un saliekot dažādas drošības sistēmas, kas sargiem deva ziņu par bēgļiem, pirms viņi paguva saprast, ka ir pieķerti. Līdz tumsai pagūstu iepazīties tikai ar pusi memoriāla. Ļoti vērtīga vieta visiem, kurus interesē vēsture. Varu teikt, ka parasti muzejos informāciju nelasu īpaši rūpīgi, bet šeit iedziļinājos katrā stendā. Ļoti interesanti. Un šausmīgi.

 

Jau pa tumsu meklēju ceļu mājup. Berlīnes transporta sistēma ir tik viegli uztverama, ka arī mana absolūtā novirzīšanās no plāna netraucē atrast pareizo transportu.

 

Jocīgi ielās un sabiedriskajā transportā redzēt cilvēkus ar atvērtām alus pudelēm, kas šeit ir atļauta lieta. Un dīvaini, ka biļešu kontrolieri ir civilajās drēbēs. Nekad nezini, kurš pieprasīs uzrādīt biļeti.

 

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now