© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 10. februāris. Ungārija, Felsoors. Cīņa ar sevi, riteni, pakalniem un 40 km

Šodien seminārā ir “Open Space” – diena, kurā katrs var citiem piedāvāt dažādas darbnīcas, diskusijas, utt. Kopš vakardienas pārgājiena mums ar Helli un Karlu āķis ir lūpā – jāizmanto šī nosacīti “brīvā” diena pilnvērtīgi! Dosimies izbraucienā ar riteņiem visas dienas garumā! Jāteic, ka neesmu liels riteņbraukšanas fans un daudz labprātāk izvēlos pārgājienus. Bet tuvākās apkārtnes ievērības cienīgās vietas aplūkojām jau vakar. Tāpēc, ja vien negribu visu dienu nīkt semināra telpās, tad izbrauciens ar riteņiem ir vienīgais aizraujošais risinājums. Galu galā, vai tad būs tik traki? Esam ieplānojušas pieveikt ap 40 km. Tas ir ar kājām noejams attālums, tad jau jābūt pa spēkam arī ar riteni, vai ne? Tiesa, ar riteni neesmu braukusi kādus divus gadus. Un arī iepriekš braucu vien pa retam un tikai pa Rīgu. Turklāt nekad neesmu pieveikusi lielāku distanci kā Jugla – Ziepniekkalns. Bet gan jau!

 

Varbūt brīnies, kur mēs te rausim riteņus? Ha! Šeit bez maksas mūsu rīcībā ir pieejami veseli 30 divriteņi!

 

Kamēr mazliet uzpumpējam riteņus, uzrodas Aleksandrs un prasa, vai var mums pievienoties. Protams, protams. Ha, ha, trīs vācieši un es.

 

Pirmais ceļa posms ved kalnā. Ak jel, jau pēc pāris metriem sāku apdomāt, vai šis brauciens maz ir laba doma. Bet tad man pielec, ka šis taču ir ritenis ar ātrumiem, noteikti kaut kas darāms lietas labā, lai kalnā braukšanu atvieglotu. Nu ja! Uzreiz paliek vieglāk.

 

Kāda skaista apkārtne! Pauguru pauguri, ciemati ar sarkaniem dakstiņu jumtiem…

 

Ik pa laikam mokos ar braukšanu kalnā un ātrumu pārslēgšanu. Negaidīju, ka šī apkārtne būs tik kalnaina. Ai, ai… Tiesa, kilometriem ilgi ripināties uz leju gan ir baigā bauda! Tikai pakausī sēž tāda klusa doma: “Pag, pag, tas nozīmē, ka kādā brīdī tieši tik pat daudz būs jābrauc arī augšup…”

 

Cauri dažādiem maziem ciematiem, kalniem un lejām nokļūstam Tihany – pussalā Balatona ezera krastā. Pariņķojam pa Tihany, bet tā kā sāk palikt ļoti auksti, uzsākam mājupceļu. Izvēlamies braukt gar ezeru, izvairoties no paugurainajiem ciemiem. Jāteic, ka šis ezera posms ir daudz skaistāks, nekā vakar redzētais. Krasts joprojām ir civilizēts, bet šķiet tāds kā sakoptāks un mīlīgāks.

 

Uhhh, katrs pauguriņš mani galē nost. Nē, nē, riteņbraukšana nav mana lieta. Vismaz ne paugurainā apvidū. Pāris pēdējos kilometrus, kur ceļš ved tikai kalnup, pavadu ejot un stumjot riteni pie rokas, ha, ha, ha. Lai nu kā, Felsoors veiksmīgi sasniedzu!

 

Jā, varbūt nebija gudri uzreiz mesties tādā garā un kalnainā braucienā, bet prieks par to, ka tomēr to paveicu! Nebija viegli, bet tāpēc jo lielāks gandarījums par paveikto. Galu galā – dzīvot bez izaicinājumiem ir garlaicīgi. Un kāda laba sajūta pēc tam!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now