© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 1. februāris. Vācija, Berlīne. Mazpilsētas sajūta lielpilsētā

Pienācis laiks doties uz noslēdzošo GLEN semināru Ungārijā, kas norisināsies no 7. līdz 11. februārim netālu no Balatona ezera. Ja jau šā kā tā atradīšos citā zemē, tad tas jāizmanto, vai ne? Tāpēc uz pāris dienām apmetīšos pie Adri Budapeštā, bet gan turpceļā, gan atceļā izpētīšu arī Berlīni, paliekot pie Lisas mammas Gabrielas.

 

Sen neesmu lidojusi ar “Ryanair” kompāniju, sajūta apmēram tāda pati kā “UTair”, ha, ha, ha. Ap plkst. 13:55 nolaižos Berlīnē. Jau iepriekš esmu izpētījusi, kāds autobuss man vajadzīgs, nopērku biļeti (3,10 eur, BC zona, derīga uz 2h) un kāpju iekšā autobusā.

 

Blakussēdētāja ir kāda lakatā ietinusies meitene, kas lasa grāmatu arābu rakstā. Redz, pirmās minūtes Berlīnē, bet jau saskaros ar tās multinacionalitāti. Kas mani pārsteidz daudz vairāk – autobuss pilns gan ar skolēniem un jauniešiem, gan veciem pensionāriem. Jaunieši ieņēmuši visas sēdvietas un i negrasās palaist apsēsties pensionārus. Savukārt pensionāri pat nedomā mest nosodošus skatienus uz jauniešu pusi. Dīvaini.

 

Tā kā februārī diezgan ātri satumst, tad pirms došanās pie Gabrielas izlemju apskatīt vien to, kas man ir pa ceļam – Kopenick Altstadt (Kopenikas vecpilsētu). Jauka, neliela un mierīga vecpilsēta, kas atrodas upes un laivu piestātņu ielenkumā. Kopenick pilna ar suņiem, māmiņām un mazuļiem. Tāda baigā miera osta.

 

Nesaprotu, kā tas nākas, bet praktiski nevienam vietējam mugurā nav ne cepures, ne cimdu. Dīvaini. Ārā ir kādi +5C. Kad piesēžu uz soliņa iepiknikot bez cimdiem, rokas ātri vien nosalst. Kā gan vietējie var staigāt bez cimdiem?

 

Kad esmu krustu šķērsu izstaigājusi visu Kopenick Altstadt, ar kājām dodos uz Gabrielas mājām, kas atrodas apmēram 45 minūšu gājiena attālumā. Joprojām neredzu nevienu ar cepuri vai cimdiem.

 

Daudz visādu alternatīvo cilvēku – tādi kā panki, tādi kā metālisti.

 

Bez problēmām atrodu Gabrielas ielu, bet ar mājas atrašanu gan tik labi nesokas. Ir jau pamatīgi satumsis, māju numurus nekur īsti neredzu. Izstaigāju šurpu turpu, līdz saprotu, ka īstā māja laikam meklējama tādā kā māju pudurī. Nudien! Aizeju pie šķietami pareizās mājās un laimīgā kārtā uz zvanu pogas atrodu gan Gabrielas, gan Lisas vārdu. Urrā!

 

Gabriela mani draudzīgi sagaida un ierāda vietu Lisas istabā. Pēc tam pavakariņojam – ķirbju zupa, kartupeļi ar nūdelēm un vācu tradicionālais pudiņš. Izstāstu par saviem novērojumiem autobusā, Gabriela saka, ka mūsdienās tā ir ierasta parādība – jaunieši vecākus cilvēkus sabiedriskajā transportā apsēsties nelaiž. Zudis jebkāds respekts. Bet arī vecie ar to samierinās. Interesanti, no Vācijas to negaidīju.

 

Tāpat arī uzzinu to, ka staigāt ar cimdiem vai cepuri šeit skaitās šaušalīgi nemoderni, lai cik auksts būtu uz ielas. Iebāž rokas kabatās un kārtībā. Cepures un cimdus dažkārt nēsā vien vecas tantiņas. Labi, būšu tante! Kas par muļķībām – salt tikai tāpēc, ka cepure un cimdi ir nemoderni!

 

Gabriela stāsta, ka berlīnieši ļoti atšķiras no pārējiem vāciešiem – ja vācieši visu parasti cenšas pateikt taktiski un “caur puķēm”, tad berlīnieši bliež pa tiešo. Arī humors viņiem atšķirīgāks. Pašai Gabrielai nācies ilgi pierast, līdz viņa Berlīnē sāka justies kā savējā. Tāpat šeit raksturīga attieksme “nobody cares”, kas no vienas puses ir ļoti laba – nevienu nesatrauc, ko citi par viņu padomās, utt. No otras puses – ja kādam uz ielas paliek slikti, vienīgie, kas metas palīgā, ir tūristi, bet vietējie vienaldzīgi iet garām.

 

Gabriela piedāvā izbraukt nelielā naksnīgā ekskursijā. Dodamies uz viņas auto. Braucot pa Berlīnes ielām, grūti iztēloties, ka atrodos milzīgā pilsētā, tāda mazpilsētas sajūta.

 

Austrumberlīnē vēl saglabājušās pat tādas vēsture relikvijas kā restorāns ar nosaukumu “Москва” kirilicā! Savukārt viena no galvenajām ielām būvēta kā absolūta kopija kādam no Maskavas bulvāriem.

 

Gabriela ir ļoti zinoša gide. No mašīnas aplūkoju gan slavenākos Berlīnes objektus, gan ieraugu karalaika ložu šāviņus sienās, gan vēl pēc kara neatjaunotas drupas, gan uzzinu, kur dzīvo Angela Merkele un redzu gaismu viņas logā.

 

Gabriela piedāvā aplūkot Berlīni no augšas, uzbraucot TV tornī. Jā, protams! Skats no augšas vienmēr atklāj ko jaunu par pilsētu. Jūtos mazliet nelāgi, kad Gabriela nopērk biļetes mums abām (katra 14 eur!!) – “es taču esmu ciemiņš”…

 

Skats uz Berlīni no augšas mani pārsteidz! Gaidīju, ka man pavērsies skats uz spoži izgaismotu pilsētu bez gala un malas ar regulāru ielu plānojumu, bet… skats tikai apstiprināja manu sajūtu, ka Berlīne ir kā plaši izplesta mazpilsēta. Berlīne grimst gana lielā tumsā. Ielas ir neregulāras, dīvainu līkumu pilnas. Nu gluži kā tādi lauku meža ceļi. Bet kā jau Gabriela stāsta – Berlīne izveidojusies vienā pilsētā apvienojot daudzas mazākas pilsētas un ciemus.

 

Kad braucam atpakaļ uz mājām, sajūta, ka braucam cauri mežam. Gabriela stāsta, ka ik pa laikam netālu no mājām redz kādu zaķi vai lapsu. Lūk, arī tāda var būt Berlīne.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now