Šīs sezonas aukstākā diena ir klāt! Bet ko mēs? Pošamies ceļā! Šis ir pirmais pārgājiens manas 2018. gada apņemšanās "pārgājiens reizi mēnesī" ietvaros. Saukšu šo par ejam dabā #1. Dabas mīļotāju pulkā šoreiz esmu es, Kristīna un Ernesta.
Ceļos plkst. 05:00, lai pagūtu uz pirmo mikriņu, cerot paspēt uz vilcienu Rīga – Lode plkst. 06:21. Laimīgā kārtā mikriņš brauc tieši tik ātri, cik paredzēts, un jau drīz vien esmu tikusi pie vilciena biļetes un satikusi pārgājiena kompanjones – Kristīnu un Ernestu.
Kad izkāpjam Lodes dzelzceļa stacijā, vēl ir visai tumšs. Un auksts. Dodamies cauri Liepai, lai aplūkotu Lielo Ellīti – senu kulta vietu ar lielām smilšakmens arkām. Tīri vai grūti noticēt, ka nelielas mazpilsētas vidū pēkšņi iznirst šāds dabas brīnums! Lielajā Ellītē sagaidām saullēktu. Liepā manāma Lodes ķieģeļu rūpnīcas klātbūtne – vērojamas daudzas ķieģeļu ēkas ar visnotaļ īpatnēju dizainu.
Tā kā jau internetā biju lasījusi, ka Līču-Laņģu klintis ir grūti atrodamas un tiek dēvētas par vienu no Latvijas slēptākajiem dabas dārgumiem, tad tuvējā veikalā pajautājam pārdevējai, kā vislabāk atrast takas sākumu – ejot cauri rūpnīcai vai pa meža taku. Izrādās, ka mums pa ielu jādodas rūpnīcas virzienā, līdz ieraudzīsim norādi uz taku. Lieliski!
Pirms doties iekšā mežā, izlemjam mazliet uzmest aci rūpnīcas teritorijai. Pilns ar nepabeigtām ķieģeļu ēkām, kurās ieiet aizliegts.
Ejam atpakaļ līdz norādei uz Līču-Laņģu klintīm un dodamies iekšā mežā. Kādā brīdī, mazliet novirzoties no takas, nonākam pie neticami krāšņas ainavas. Nespēju iedomāties, ka skats uz Lodes māla karjeru būs tik grandiozs! Kāda toņu daudzveidība! Kādi plašumi! Gluži vai neticami, ka šāda ainava vērojama Latvijā, tā šķiet tik neraksturīga mūsu zemei! Pamatīgs pārsteigums.
Ejot pa taku, sākam priecāties, ka šodien temperatūra ir manāmi zem 0C, citādi mēs jau sen būtu nošķiedušās ar māliem un dubļiem no galvas līdz kājām. Šī ir taka tikai sausam laikam. Vai arī ejama makšķernieku kombinezonā.
Par Lodes ķieģeļu fabrikas tuvumu liecina arī ledū iesalušie ķieģeļi, ha, ha, ha!
Ik pa laikam izejam cauri ziemas pasakai, kur visus augus klāj fantastiski skaisti sarmas kristāli. Re, ziemu var atrast, ir tikai jāmeklē!
Kādā brīdī nonākam pie informatīva dēļa par Līču-Laņģu klinšu takām. Maza piebilde tiem, kuri arī plāno veikt šo maršrutu – nofotografējiet takas shēmu un izmantojiet tikai to, nesekojiet dabā esošajām norādēm! Jā, Ernesta nofotografēja shēmu, bet mēs pēc tās nevadījāmies, jo paļāvāmies uz norādēm dabā. Kļūda. Lai gan… Bija interesantāk.
Kad pa gluži vai kalnu taciņu sasniedzam pirmās klintis, mūs apbur to diženums, sūnainā pasaku pasaule. Bet… kur tālāk? Esam nonākušas pie norādes uz Grīviņiem. Atceros internetā rakstīto ieteikumu, sekot šai zīmei tikai tad, kad aplūkotas visas klintis. Ja tās vēl nav redzētas, tad jāiet pa kreisi. Tā nu dodamies atpakaļ pie staba, uz kura uzlipinātas bultiņas divos virzienos – uz jau redzētajām klintīm un pa kreisi. Izvēlamies kreiso taku. Vismaz attiecībā pret otru taku. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka te krustcelēs bija vēl arī trešā taka. Vēl “kreisāka” par mūsu izvēlēto, ko mēs nepamanījām.
Tā nu dodamies pa nepareizi izvēlētu taku, par kuras nepareizību vēl nemaz nezinām. Kad nonākam pie ugunskura vietas un krustcelēm, atkal izvēlamies kreiso taku. Galu galā – uz kokiem pat regulāri izvietots marķējums – sarkani rombi uz balta fona. Kas gan cits te varētu būt marķēts, ja ne pareizā taka? Ejam cauri skaistām ziemas ainām, zaļiem mežiem, līdz nonākam līdz Gaujai. Upe mūs sagaida ar brīnumainu pārsteigumu – ūdenī peldošiem vižņiem, kas cēli slīd uz jūras pusi, ik pa laikam saduroties ar šaušalīgu troksni. Sekojam takai gar Gauju. Kādā brīdī atduramies pret oranžu norādi uz Līču-Laņģu klintīm, kas rāda uz meža pusi. Sekojam takai, līdz nonākam krustcelēs – viena taka turpina vest gar Gaujas krastu, otra ievijas mežā. Norāžu nav. Izlemjam sekot meža takai. Pēc kāda brīža tā beidzas. Hmm. Izlemjam izmēģināt taku, kas vijas gar Gauju. Ejam, ejam, bet no klintīm ne miņas. Griežamies atpakaļ un dodamies līdz zīmei, tur saskatām vēl kādu taku, kuras izmēģināšana mūs arī aizved dziļi mežā, bet klintis nekur cauri koku stumbriem nevīd. Mistika. Izlemjam vēlreiz sekot takai gar Gauju, ejot krietni tālāk, nekā iepriekšējā reizē. Ejam, ejam, ejam. Taka paliek arvien neizejamāka, šaurāka un krūmiem pilnāka. Kristīna ieslēdz Google Maps un atklājam, ka atrodamies diezgan patālu no klintīm, turklāt pilnīgi citā vietā, nekā gaidījām. Kā gan tas iespējams? Un kāpēc krastā atrodas norāde uz klintīm? Pamatīga mistika. Saprotam, ka pat tad, ja šī norāde ir pareiza, vienkārši ejot mežā, mūsu izredzes atrast klintis ir visai niecīgas. Izlemjam doties atpakaļ uz pirmajām krustcelēm, kur, acīmredzot, izvēlējāmies nepareizo kreiso taku.
Pa ceļam satiekam vienu pensionāru pāri. Pajautājam viņiem, kā atrast klintis, lai netīšām atkal neaizejam neceļos. No viņiem uzzinām, ka tiešām jau pašā sākumā aizgājām pa nepareizo kreiso taku, un tur bija vēl “kreisāka” taka. Pajautāju, kas tad tā par dīvainu norādi uz klintīm pašā Gaujas krastā, un uzzinu, ka tā domāta laivotājiem, lai viņi zina, kurā vietā jākāpj krastā, ja grib aplūkot klintis. Ak tā. Nu varēja jau uz norādes uzlikt arī kādu laivas simboliņu. Kā lai mēs zinām, ka šī norāde neattiecas uz kājāmgājējiem? Un kā lai zinām, ka arī sarkanie rombiņi paredzēti laivotājiem, lai tie nonāktu tuvāk klintīm un pēc tam varētu atrast laivu? Lai gan ņemot vērā, kur marķējums izbeidzas, arī laivotājiem atrast klintis varētu būt visai pagrūti.
Kad nonākam krustcelēs, taisni vai jābrīnās, kā iepriekš nepamanījām īsto taku, jo tās sākumā pat ierīkotas koka trepītes. Bet norādes nav, tas gan. Kāpelējam augšup lejup pa taku un nebeidzam brīnīties, kādas varenas klinšu sienas paveras mūsu skatam. Vai tiešām esam Latvijā? No kurienes mums tādi smilšakmens milži? Un kāpēc šīs klintis nav vismaz tikpat slavenas kā Zvārtas iezis, ja ir pat vēl iespaidīgākas? Te taču ir tik daudz, ko redzēt! Neiedomājams dabas skaistums un varenums! Ik pa laikam ieraugām kādu alu, no kuras iztek strautiņš. Kādā vietā pat ieraugām leduskritumu!
Kad nonākam pie takas otra gala, kur klintis ir beigušās, jādomā, ko darīt. Vai gar Gauju doties uz Līčiem, kā bija sākotnēji plānots? Laikam jau nē, pārāk mākoņains laiks, drīz satumsīs. Vai doties vismaz līdz Grīviņiem? Jā. Vai doties uz Grīviņiem pa loka otru pusi cauri mežam, riskējot apmaldīties un nesasniegt norādi uz Grīviņiem? Vai varbūt izbaudīt klinšainos skatus vēlreiz un ar garantiju nonākt pie Grīviņu zīmes? Jā, darām tā! Dodamies atpakaļ pa skaisto taku, līdz sasniedzam norādi uz Grīviņiem. Sekojam tai. Pēc kāda brīža ceļš met jocīgu līkumu, kas mūs aizved šķietami nepareizā virzienā. Kā nu tas gadījies, kā nē, bet drīz vien nonākam takas sākumpunktā, kur atrodas plāns un informācija par Līču-Laņģu klintīm. Jau kuru reizi šodienas laikā mums ir neizpratne un milzīgs - KO? Paiet labs laiciņš, līdz saprotam, kā šeit gadījāmies. Secinājumi ir īsi – ja negrib šajā takā apmaldīties, jāseko takas maršruta plānam, bet norādēm nedrīkst ticēt ne sekundi. Tās ir ļoti nepilnīgas un aizved tikai neceļos. Protams, arī neceļiem nav ne vainas. Ja būtu gājušas kārtīgi pēc plāna, nebūtu varējušas tik labi izbaudīt Gaujas skaistumu. Un nebūtu bijis tik interesanti. Maza apmaldīšanās jau parasti nāk tikai par labu. Piedzīvojums.
Pēc apspriedes izlemjam Grīviņus vairāk nemeklēt, bet doties vien atpakaļ uz Liepu. Laba daudz nevajag. Un aukstums mūs arī nesaudzē.
Liepā sagaidām autobusu uz Cēsīm, kur pārsēžamies autobusā uz Rīgu.
Lielisks pārgājiens! Fantastiski un iespaidīgi skati, jauka kāpelēšana augšup lejup, meži, plašumi un upe. Un saullēkts. Un sarma. Un vižņi Gaujā. Noteikti bija vērts celties plkst. 05:00 un doties laukā no mājas dienā, kad visi normāli cilvēki aizpako ciešāk logus, lai paslēptos no beidzot atnākušā sala.