Jāteic, ka šeit ir ļoti dīvaina izpratne par privātumu. No rīta stāvu pagalmā rindā uz tualeti, bet Momo pa ceļam uz kūti man saka, ka nav taču jāstāv rindā, droši varu piebiedroties Farangisai, kura jau ir tualetē. Kā nekā – tur taču ir veseli 3 caurumi, kopā būs jautrāk! Nē, paldies. Diez vai tualete ir tā vieta, kur es dodos meklēt jautrību. Pagaidīšu. Tāpat arī kopīga mazgāšanās viņiem liekas pilnīgi normāla (protams, dalīti pa dzimumiem). Savukārt, kad es ieminos, ka vislabprātāk peldos kaila, tā visiem aiz šausmām lielas acis.
Rīta pusē turpinām smalcināt immortelles, bet pēc tam laiks veļas dienai. Pagalmā uz krāsns tiek uzkarsēts milzīgs, milzīgs toveris ar ūdeni, ko sanesam no strauta. No vannas istabas izstiepjam laukā “Rīgai” līdzīgu veļas mašīnu. Mašīnu piepildām ar karsto ūdeni, saliekam iekšā drēbes un ieslēdzam. Pēc tam drēbes izskalojam citā bļodā, bet tad nesam izkārt. Baigais process vairāku stundu garumā, kamēr šitā visu izmazgā. Interesanti, ka sieviešu apakšveļu nedrīkst kārt uz veļas auklas pagalmā, tā jāslēpj aiz aizkariņa priekšnamā. Smieklīgi.
Pēc veļas dienas beidzot pieliekam punktu immortellēm, bet tad ķeramies klāt augam, kas atgādina kaut ko starp kosām un milzīgām priežu skujām.
Kādā brīdī pie Bobo ierodas sieviete ar rentgena uzņēmumu rokās un viens no vakardienas kareivjiem. Viss notiek tadžiku mēlē, nezinu, kas viņai par vainu.
Pusdienās plovs un salāti. Ņamm, ņamm, tadžiku plovs!
Pēcpusdienā man zvana Zevara un prasa visu bagāžas info, lai Dušanbe beidzot varētu saņemt manu somu. Pēc brīža viņa man zvana vēlreiz un saka, ka Dušanbe somas tomēr nav, jo Maskava somu atkal aizsūtījusi ne tur, kur vajag, šoreiz uz Hudžandu, pilsētu Tadžikistānas ziemeļos. Soma pēc divām dienām tikšot pārsūtīta uz Dušanbe. Kaut kāds sviests. Adri smejas, ka te jau kā ziepju operā – tiklīdz liekas, ka viss forši nokārtojies, tā atkal kāds pēkšņs notikumu pavērsiens. Nu kas tai Maskavā notiek? Kā var nosūtīt somu uz Hudžandu, ja uz birkas skaidri un gaiši rakstīts, ka jāsūta uz Dušanbe? Turklāt aizvakar, kad Maskavas pārstāvji zvanīja Ošuram par atrasto somu, viņš manā klātbūtnē viņiem pateica, lai sūta somu uz Dušanbe. Ko viņi Maskavā dara, dzerstās?
Vakariņās garda zupa, nekas neierasts. Nobaros mūs te kārtīgi. Trakākais, ka pašceptā maize ir tik kārdinoša, ka tai ir neiespējami pretoties…
Vakarā ar Adri un Farangisu skatāmies vienu Jaunzēlandes filmu. Tajā ir epizode, kur bez vecākiem audzis dauzoņa pie jaunajiem audžuvecākiem ēd ar nazi un dakšiņu. Es par to skaļi pabrīnos, bet pēc tam sāku pie sevis domāt: “Ups! Mēs te ne reizi neesam ēduši ar nazi un dakšiņu, lielākoties tikai ar karoti… Diez ko Farangisa padomāja par manu piezīmi…”