Šodien lielākā daļa cilvēku staro Rīgā, ķīķerē militāro parādi, iet ar lāpām un visādi citādi grūstās pa svētku burzmu. Bet ko darām mēs ar Kristīnu? Mēs dodamies uz Ogri, lai izpētītu izslavētos Ogres Zilos kalnus un dotos nelielā 20 km pārgājienā līdz Salaspilij. Galu galā… Latvijas lielākā vērtība taču ir daba, vai ne?
Kāda pusstunda tiek pavadīta klausoties vilciena un sliežu kopkorī “tu-dumm, tu-dumm, tu-dumm”, bet tad pavisam drīz jau esam ieradušās Ogrē. Pa visādām dīvainām ielām aizlīkumojam līdz Zilo kalnu sākumam, pa ceļam apspriežot to, ka vajadzēja paņemt līdzi termosus, jo nejauks aukstums jūtams pat tagad, mūsu pārgājiena pašā sākumā.
Izpētām Ogres Zilo kalnu plānu, kas gan ir tik pārbāzts ar dažādu krāsu taciņām, ka nav īsti skaidrs, kurai sekot. Ar domu “galvenais, lai nepalaižam garām skatu torni un skatu laukumu pie karjera”, dodamies tālāk. No sākuma sekojam sarkanām un zilām atzīmēm uz kokiem, bet kādā brīdī ceļi sadalās. Ik pa laikam redzama kāda zīme “Ikšķile pēc tik un tik kilometriem” vai norāde uz skatu torni.
Ooo, kāds plašums paveras no skatu torņa! Migla, zili zaļas priežu galotnes, balti bērzi… skaisti!! Gribētos redzēt, kā šeit izskatās rudenī, kad starp priedēm augošie bērzi rotājas zeltā.
Tā kā gājējiem paredzētu norādi uz Ikšķili neredzam, sekojam riteņbraucēju takai. Ik pa laikam mūsu ceļi krustojas ar nūjotājiem, ģimenēm, suņu staidzinātājiem.
Sasniedzam Dubkalnu karjeru, kas mūs pārsteidz ar savu zaļo ūdeni. Apejam apkārt karjeram un piknika vietā iekārtojamies uz pusdienām. Pēc brīža mums pievienojas vēl trīs meitenes, kuras arī nolēmušas šo dienu godināt ar nelielu pārgājienu un slēpņošanu. Mums visām pusdienu pauze gan ir tāda īsa, jo… brrrrrrrrrrr!! Auksta diena, varen auksta.
Ogres Zilie kalni ir jauka vieta pastaigām, tikai prieku par dabu maķenīt maitā tālumā dzirdamā mašīnu rēkoņa. Skaistais mežs rada ilūziju par atrašanos pie dabas krūts, bet šie trokšņi atgādina par pavisam tuvu esošo civilizāciju. Katrā ziņā šī ir lieliska vieta atpūtai pie dabas, ja negribas doties nekur tālu. Vasarā var izbaudīt arī karjera labiekārtoto pludmali. Un viennozīmīgi – ja grib, meža taciņu labirintos var arī kārtīgi pamaldīties.
Pēc Ogres Zilajiem kalniem dodamies uz Salaspili. Brīžiem līkumojot cauri privātmāju rajoniem un izpētot, kā šeit dzīvo vietējie, brīžiem čāpojot pa šoseju, brīžiem ejot pa Daugavas valni.
Kad satumst, esam sasniegušas Salaspili, kur stacijas siltumā gaidām vilcienu uz Rīgu. Atkal kāda pusstunda “tu-dumm, tu-dumm, tu-dumm”, un esam Rīgā.