Šodien visu dienu nodarbojamies ar bārbeļu attīrīšanu. Momo šausminās: “Kāpēc tik daudz ogu savācāt? Tik daudz darba, tik daudz darba!”. It kā mēs šeit nebūtu, lai strādātu. Ja godīgi, tad man šķita, ka mūs vēl kādā dienā sūtīs pēc bārbelēm, jo mazliet tālāk no Avdžas tās aug nenormālā daudzumā, turklāt bārbeļu ogas var izmantot tik dažādos veidos. Bet, nē, izrādās, ka mēs jau tā esam savākušas vairāk bārbeļu, nekā jebkurš cits iepriekšējos gados. Un tas esot absolūti pietiekoši.
Starp citu, no Rembo sešiem kucēniem nu vairs palikuši tikai četri… Vakar Adri pa gabalu redzēja, kā Rembo vienu no kucēniem aiznes kaut kur prom, un izskatījās, ka tas ir beigts. Savukārt otru aiznesis ērglis. Vismaz klīst tādas baumas.
Šodien Momo un Bobo dodas uz bērēm, atstājot mani, Adri un Farzonu trijatā.
Vakarā dodamies Farzonai palīgā tikt galā ar govīm. Mums ar Adri jānotur teļš, lai tas nesūktu pienu. Nevarētu teikt, ka tas ir viegls uzdevums.
Pēc tam kopīgi gatavojam vakariņas un daudz pļāpājam. Uzzinu, ka Farzona tika bildināta jau ceturtajā tikšanās reizē, turklāt tikšanās pat nebija randiņi divatā, bet gan dažādi pasākumi kopā ar draugiem!
Uzzinu, ka Tadžikistānā vedeklai jāceļas pirms vīra vecākiem, jāgatavo brokastis, jāsakopj māja utt., bet Pamirā tas nav tik strikti. Tieši tāpat Pamirā ir puslīdz normāli, ja meitene apprecas tikai 30 gadu vecumā, kas pārējā Tažikistānas daļā skaitītos šaušalīgi vēlu. No Farzonas stāstītā saprotu, ka šī vispār ir ļoti liberāla ģimene. Piemēram, Farzonas vīrs jau reiz bijis precējies, bet izšķīrās, kas ir ļoti neraksturīgi Tadžikistānai.
Farzona izstāsta, ka īstenie tadžiki īstenībā ir tieši pamirieši. Viņi saglabājuši savas valodas pateicoties kalniem, kas viņus pasargāja no iebrucējiem. Izrādās, ka farsi, kurā runā Tadžikistānā. Afganistānā, Irānā, ir jaunāka valoda, nekā oriģinālās pamiriešu valodas!
Nomazgājam traukus un sākam izklīst katra uz savu pusi. Farzona saka: “Tagad iesim laukā, tad Solveiga laikam ies gulēt, jo izskatās nogurusi, bet ko darīsi tu, Adri?”. Es noignorēju šo “iziešanu laukā”, jo nojaušu, ka ar to laikam domāta kopīga iešana uz tualeti. Dodos uz bibliotēku, bet Farzona man prasa: “Solveiga, tu uz tualeti neiesi?”. Es atbildu: “Iešu vēlāk!”. Farzona saka: “Pasauc mani, kad iesi uz tualeti!”. Bet es atsaku: “Piedod, bet es parasti uz tualeti eju viena.” Viņa prasa, vai varēšu vismaz viņu pavadīt. Ak jel! Kā var būt tik bailīgi cilvēki? Laikam nav jābrīnās, ka visi prasīja, vai man nav bail vienai pašai gulēt laukā tapčanā, ja jau viņi baidās gulēt vieni paši istabā vai iet uz tualeti. Ārprāts.
Pirms gulētiešanas saku Farzonai, ka došos uz tualeti. Kad esam jau gandrīz tur, viņa prasa, vai nepaņēmu lielo lukturi, bet tikai galvas lampiņu. Nē, nepaņēmu, kāpēc gan? Iedodu viņai savu galvas lampiņu. Farzona saka, ka durvis ciet netaisīs un satraucas, lai es nekur tālu prom neeju. Nu labi, man jau nav iebildumu pastāvēt pie durvīm. Viņa šķiet pagalam satraukta par palikšanu viena tumsā tikai ar manu mazo pieres lukturīti. Es tikmēr izbaudu zvaigžņoto debesjumu, kas šeit ir fantastiski skaists un spožs, kā nekā – šeit nav praktiski nekāda gaismas piesārņojuma. Kad pienākusi mana kārta doties iekšā tualetē, lūdzu, lai Farangisa atdod manu lukturīti, bet viņa saka, ka pastāvēs durvīs un man paspīdinās. Ko? Nē, nē, šitā tas neies cauri! Atbildu, ka vispār tā kā gribētu durvis aiztaisīt... Farzona šausmās prasa: “Bet kā tad es te palikšu viena pati laukā? Tumsā!”. Nopietni? Es aiz durvīm tualetē. Kaut kur netālu sunene Rembo. Māja pārdesmit metru attālumā. No kā te var baidīties? Saku, ka tādā gadījumā pavadīšu viņu atpakaļ uz māju un tad atgriezīšos tualetē. Dzīvojot šeit esmu pieņēmusi visas vietējās paražas, ne par ko nesūdzos un visam pielāgojos. Bet šī tomēr ir mana robeža. Jā, publiskās tualetes ir viena lieta, tur es to pieņemu. Tomēr mājās uz tualeti es eju viena. Punkts. Viņa prasa, vai tad man pašai nav bail. Es atbildu, ka vairākas naktis viena pati gulēju tapčanā, ja jau man nebija bail no tā, tad kāpēc lai es baidītos no iešanas uz tualeti. Viņa pasaka paldies, ka pavadīju viņu atpakaļ uz māju un nosauc mani par savu varoni.