2017. gada 12. septembris. Tadžikistāna, Horuga, Andaroba un Garmčašma. Zobārsta apmeklējums #2 un p

Pamostos plkst. 07:00 no klauvējiena pie durvīm: “Breakfast!”. Izrādās, ka Nazarbegam kaut kur jāsteidzas, un viņš visai izmisīgi cenšas viesnīcas viesus pamodināt uz brokastīm. Arī traukus novākt un mazgāt viņam nav laika, tāpēc viņš šo misiju uztic Farangisai. Brokastojam kopā ar kādu pāri no ASV, kuri ieradušies apskatīties, kā var palīdzēt Horugas slimnīcai, internātam un citām iestādēm. Kad pasaku, ka esmu no Latvijas, un jau gatavojos sākt skaidrot, kas tā tāda Latvija ir, vīrietis mani pārsteidz, sakot: “Ooo, es zinu arī vienu citu meiteni no Latvijas!”. Negaidīti!


Dodamies laukā reizē ar Farangisu. Viņa ies pieteikties uz kursiem universitātē, bet es uz tirgu. Uz ielas stūra mūs uzrunā kāds vīrietis. Noignorēju viņu, jo mazliet jau apnikušas visas šīs bezjēdzīgās iepazīšanās sarunas. Bet vīrietis iesaucas: “Nepazīstat mani, vai?”. Izrādās, ka tas ir vīrs, kurš mani jau divas reizes intervējis. Mazliet papļāpājam, bet tad dodamies tālāk.


Pa ceļam uz tirgu nopērku Adri solītos divus litrus kefīra. Izriņķoju tirgu, bet tad dodos iepazīt galvenās ielas tālāko galu. Atrodu PSRS uzvarai veltītu monumentu, bet otrā ielas pusē – par godu Krievijas un Tadžikistānas sadraudzībai celtu pieminekli.


Dodos uz banku samainīt dolārus pret somoniem. Aiz lodziņa strādājošo puisi uzrunāju krieviski, bet viņš man angliski prasa: “Vai tu runā angliski?”, uz ko, protams, atbildu apstiprinoši. Puisis pajautā: “Tad kāpēc tu runā ar mani krieviski?”. Es atbildu: “Jo gribu praktizēt savu krievu valodu, bet laikam tu gribi trenēt angļu valodu, pareizi?”, uz ko šoreiz apstiprinoši nākas atbildēt viņam. Tālāk angliski seko dažādi jautājumi par to, ko es te daru, bet absolūti draudzīgā manierē, kas nepavisam nevelk uz komplimentu bārstīšanu vai precībām. Puisis negrib mainīt divas piecu dolāru banknotes, jo tās esot pārāk vecas. No 1995. gada. Ko? Neko par to nezinu. Puisis atdot atpakaļ manus piecīšus. Pēc mirkļa gan tomēr saka: “Nu labi, labi, tev kā ārzemniecei samainīšu!”. Ak, cik mīļi!


Pēc bankas apmeklējuma vēlreiz dodos uz tirgu, kur nopērku Momo prasītos 5 kg sīpolu, kā arī apmēram 5 kg smagu meloni, tutovņiku un Adri pasūtītos banānus. Pēc tam lēnā garā velkos uz viesnīcu. Tagad visi “hello” liekas reāli kaitinoši. Man katrā rokā pa 5 kg, būtu labāk man palīdzējuši, nekā bārstījuši savus “hello”! Baigie “džentelmeņi”…


Uz viesnīcas ielas mani pēkšņi angliski uzrunā kāds puisis, un mums izvēršas dīvaina saruna.

Puisis: “Tu laikam esi tā meitene no Latvijas?”

Es: “Jā, bet kā tu zini?”

Puisis: “Dod maisiņus, es tev palīdzēšu!”

Es: “Paldies! Bet kas tu esi? Un kā tu mani pazīsti?”

Puisis: “Tu dzīvo šajā viesnīcā?”

Es: “Jā, bet… Kā tu mani pazīsti? Es tevi redzu pirmo reizi!”


Izrādās, ka noslēpumainais puisis ir Ošura draugs vai radinieks (šīs robežas te ir ļoti izplūdušas un neskaidras), kurš bieži vien dažādus ceļotājus sūta uz Avdžu. Piemēram, arī krievu fotogrāfu Maksu viņš nosūtīja uz Avdžu. Ļoti noslēpumains puisis, tā arī netieku skaidrībā, kā viņš zināja, ka esmu no Latvijas. Bet vismaz palīdz uznest visus produktus augšā uz viesnīcas istabiņu, kur priecīgs sasveicinās ar Farangisu, savu seno paziņu.


Ap plkst. 14:00 atkal dodamies laukā, Farangisa iet izdrukāt vajadzīgos dokumentus, bet es čāpoju pie zobārsta. Klīnikā man saka, ka būs jāuzgaida kāds laiciņš, jo rindā ir daudz pacientu. Drīz vien man pievienojas Farngisa, kura stāsta, ka līdz eksāmena datuma uzzināšanai jāgaida vesels mēnesis. Viņa prāto, ka šo laiku varētu izmantot, lai aizbrauktu uz Dušanbe pēc savām pārējām mantām. Farangisa beidzot sazvana tanti, lai noskaidrotu, vai var pie viņas šonakt palikt, bet izrādās, ka tante sastrīdējusies ar dēlu, pati tagad uz laiku pārcēlusies pie draugiem un meklē jaunu dzīvokli. Opā!


Farangisa aiziet pusdienās, bet es palieku gaidīt savu rindu pie zobārsta. Reģistratūrā uzrodas mana zobārsta māsiņa, kura, pamanījusi mani, sāk smaidīt. Kad viņa uzrodas otro reizi, tad saka, ka tūlīt mani pieņems. Šodien zobārsts ir daudz pļāpīgāks un jestrāks. Kādā mirklī medmāsa, ar lielām šausmām skatoties uz manām ābolu nobrūninātajām rokām, kas nudien izskatās katastrofāli, man jautā, vai es maz lietoju kādu krēmu. Nākas skaidroties par ābolu etiķa brūvēšanas darbiem un no tā izrietošajām sekām – briesmīga paskata, brūnām rokām. Pēkšņi kabinetā uzrodas vēl divi zobārsti / asistenti / sazin kas. Viens no viņiem dikti interesējas, no kurienes es esmu, kur dzīvoju un tā tālāk. Beigās saka, ka tagad viņš katru dienu brauks uz Avdžu, lai satiktu mani. Ak jel. Nav viegli gulēt ar atvērtu muti un klausīties šādas lietas, jo dikti nāk smiekli. Zobārsts strādā ļoti lēni, bet šķietami rūpīgi. Laikam negrib celt neslavu tadžiku zobārstiem. Zobārsts joprojām uzjautrinās par to, cik izmisīgi es lūdzu, lai man mutē neliek neko zeltītu. Šoreiz i ūdeni mutē lej, i siekalas normāli atsūc.


Vēlāk medmāsa man iedod savu telefona numuru un paņem manu numuru, sakot, ka jau ir vēls, ja man neizdodas atrast auto uz Avdžu, droši varu dot ziņu viņai un palikt pie viņas ģimenes. Cik mīļi!


Par zobārsta apmeklējumu jāsamaksā 120 somoni (~ 11,5 eur). Baigi lēti! Jācer, ka kvalitāte būs laba. Reģistratūrā man saka, ka šoreiz kvīti nevarēs iedot, jo nestrādā dators. Lūdzu, lai vēlāk atsūta uz e-pastu, bet izrādās, ka jau veselu mēnesi viņi dzīvo bez interneta. Beigās mistiskā kārtā dators tomēr sāk strādāt un tieku pie kvīts. Nekas, nekas, vēlāk jāizspiež no savas apdrošināšanas arī tie nieka padsmit eiro.


Zvana Farangisa un saka, ka Horugā sev atradusi dzīvokli, tāpēc kopā ar mani dosies uz Avdžu un kādā no nākamajām dienām atvedīs uz Horugu visas savas mantas. Man izdodas pierunāt Farangisu pa ceļam uz Avdžu iebraukt Andarobā, kur dzīvo reģiona slavenākais rubābu meistars. Mans mazais sapnītis ir tikt pie tadžiku mūzikas instrumenta. Tā kā ir jau pavēls, visas mašīnas Iškašimas virzienā jau ir aizņemtas. Kāds vīrs mums pajautā, kur gribam nokļūt, sakām, ka uz Andarobu. Viņš šo informāciju pabļauj tālāk un izrādās, ka viens busiņš drīz dosies ceļā uz Andarobu. Šoferis saka, lai lecam iekšā, jo viņi jau tūdaļ braukšot. Lūdzam pievest pie viesnīcas, kur atrodas mūsu somas. Laimīgā kārtā šoferim nav iebildumu. Kad kāpju mašīnā, kāda sieviete pietur manu garo kleitu, ha, ha, ha! Ielocāmies aizmugures sēdeklī. Mašīnā man zvana medmāsa, lai pārbaudītu, vai tiešām viss kārtībā, vai esmu atradusi mašīnu uz Avdžu un nokļūšu mājās. Jaukas, bet maķenīt dīvainas rūpes.


Ļoti jestrs šoferis, arī busiņa pasažieri, no kuriem lielākais vairums ir puķainos lakatos ietinušās sievas, ir visai jautri noskaņoti. Šoferis daudz signalizē un uz ielām sveicinās ar citiem. Tiesa, pats busiņš ir tāds, ka šķiet, ka tūlīt, tūlīt izjuks. Pat pa Horugu tas brauc pavisam knapi, bail pat domāt, kā tas spēs tikt galā ar kalnu ceļiem… Visas bedrītes var just. Braucam lēni. Ļoti. Lai atvērtu durvis, šoferis iedod rokturi, kas jāuzliek uz tapas, un tikai tad var atvērt durvis. Pēc tam rokturis jāatdod atpakaļ šoferim.


Kādā brīdī pa logu paveras skats uz veco laiku “kombainu” – sasaitē esošiem vēršiem, kas mīcās pa novāktajiem graudaugiem.


Ak, kā man vēlāk pietrūks piebāztie busiņi un krateklīgie ceļi! Tam visam piemīt kāds īpatnējs šarms. Pat nespēju iztēloties piecvietīgu auto, kurā sēž tikai divi cilvēki…


Man iepriekš šķita, ka Andaroba atrodas militārā posteņa tuvumā, bet izrādās, ka tur redzamās mājas veido vien pavisam nelielu ciema daļu. Lielākā daļa iemītnieku dzīvo augstu, augstu kalnos, to skaitā arī rubābu meistars Masajs. Andaroba tik tiešām rada ciemata sajūtu – māja pie mājas. Kaut kas pilnīgi pretējs Avdžai. Kopā ar šoferi dodamies pie rubābu meistara Masaja. Viņš krieviski īsti nerunā. Parādu instrumentus, kas mani piesaista tīri vizuāli, bet Masajs man nodemonstrē, kā tie skan. Pēc izskata man ļoti iepatīkas kāds neliels rubābs, bet diemžēl tā neilona stīgu skaņa man neiet pie sirds. Tad man acīs iekrīt visgarākais no instrumentiem. Un kāda skaņa! Mmm… Beigu galā par 800 somoniem (~ 77 eur) nopērku šo milzīgo tamburu, kas, mērot no grīdas, man ir līdz krūtīm. Viss gan notiek baigajā steigā – mašīnā gaida vēl viena pasažiere, šoferis mani steidzina, arī Farangisa nespēj sagaidīt, kad tad beidzot izvēlēšos instrumentu. Jācer, ka steigā veikto izvēli vēlāk nenožēlošu.


Kad no auto izkāpj pēdējā pasažiere, šoferis mums jautā, vai gribam uz Garmčašmas karstajiem avotiem . Sakām, ka labprāt, ja vien viņam nav iebildumu pagaidīt, jo viņš solīja mūs aizvest līdz Avdžai. Biju redzējusi Garmčašmas fotoattēlus - iespaidīgs sāļu veidojums, kurā iekārtots atvērts baseins zem klajas debess. Izrādās, ka šodien brīvdabas baseins ir slēgts. Žēl! Bet par 10 somoniem (~ 0,96 eur) tiekam zem jumta esošajā baseinā. Ohoho, cik karsts ūdens! Brienu baseinā ļoti, ļoti lēni, jo āda burtiski svilst! Sāļiem bagāts minerālūdens avots, kas ir dabīgi karsts. Neticami! Vietā, kur baseinā ietek ūdens, tas ir tik karsts, ka roku ilgāk par īsu, īsu mirklīti turēt nemaz nevar! Pēc 10 minūtēm saprotu, ka pieceļoties kājā sāk reibt galva. Pēc Farangisas teikā, karstā ūdens ietekmē strauji pazeminās asinsspiediens. Saprotam, ka ilgāk uzkavēties ūdenī nav ieteicams un dodamies ģērbties.


Tā kā šoferim šajā ciemā neizdodas atrast citus pasažierus, kas šovakar gribētu doties uz Iškašimu, viņš piedāvā mūs aizvest līdz Avdžai, ja esam ar mieru maksāt arī par benzīnu atpakaļceļam, kas ir visnotaļ loģiski. Toties padārgi. Otra opcija – palikt pa nakti pie viņa ģimenes, no rīta atrast citus pasažierus un nokļūt Avdžā, maksājot ierasto cenu. Ja gadījumā pasažieri neatradīsies, tad šoferis mūs aizvedīs līdz militārajam postam, kur varēsim nostopēt kādu citu auto. Izlemjam, ka esam gatavas maksāt par braukšanu šovakar. Viņš piedāvā vispirms pavakariņot, kas beidzas ar to, ka šoferis sāk krāmēt mūsu mantas laukā no mašīnas, sakot, ka ir pārāk noguris, lai šovakar turpinātu ceļu, tāpēc esam laipni lūgtas viņa mājā. Tā nu apmetamies pie viņa ģimenes, kur tiekam neticami laipni sagaidītas. Mums ierāda istabu, kur tipiskā kārtā ir vien matrači, spilveni, dīvāns un spogulis. Turpat mums saklāj vakariņu galdu, kas ir tik bagātīgs, ka visu nemaz nevaram pieveikt. No sākuma pasniedz kefīru ar maizi un cepumiem. Domādama, ka tas ir viss, apēdu pamatīgu porciju. Tad atnes ceptas olas, bet vēl pēc mirkļa griķus ar salātiem! Uhh, tas taču par daudz! Un visam pa virsu vēl piedāvā širčoju! Pēc tam vecākā no sievietēm mums parāda, kur atrodas tualete, bet zobu mazgāšanai mums patur ūdens krūku.


Gribam aizsūtīt Momo ziņu, ka paliksim pa nakti šajā ciemā, lai nesatraucas, bet izrādās, ka Tcell šeit nav zonas. Savukārt mājiniekiem savā Megafon SIM kartē nav naudas… Joka pēc izdomāju ielikt savu Latvijas SIM karti un… kas par brīnumiem! Zona labu labā!



© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com