No rīta ar Adri dodamies pēc mežrozīšu augļiem, kas tējās ir varen bieži lietota sastāvdaļa, tāpēc jāsalasa labi daudz. Netālu no Bozora pagalma šķiet, ka kaut kas tuvumā ļoti nikni rūc, bet tad saprotam, ka tas visticamāk ir kāds helikopters. Pusdienlaikā dodamies mājup. Pēc mežrozīšu lasīšanas manas rokas izskatās kā pēc kārtīgas cīņas ar negantu kaķi.
Pagalmā strādā kāds puisis, kurš uzreiz prasa, kā mums gāja kalnos. Viņš uzvedas tā, it kā mēs būtu pazīstami, bet es nekādi nespēju atcerēties, vai mēs jau esam tikušies.
Gribu koridorā novilkt zābakus, bet tur pārsteigums – viss piekrauts pilns ar mantām! Momo smejas – kā mēs ar Adri kaut kur aizejam, atgriežamies, tā viss ir citādāk. Izrādās, ka tagad remontē un uzpoš ziemas istabu.
No Farangisas uzzinu, ka jaunais strādnieks ir Poimans no Mulvodžas, kuru esam satikušas kāzās. Viņš veiks ziemas istabas apdares darbus.
Apstrādāju salasītos augļus. Drīz vien uzrodas Poimans un sāk ar mani pļāpāt. Tā viņš ik pa laikam uzrodas, papļāpā, nozūd. Kādā brīdī man prasa: “Nu un kāds vārds tad ir skaistulei?”. Es prasu: “Man?”. Viņš: “Nu ja!”. Pēc tam saņemu komplimentu arī par skaisto vārdu, ha, ha.
Pusdienas Adri neēd, jo joprojām nejūtas īsti labi. Ko apēd, tas iznāk ārā. Momo smejas, ka ar latviešiem vienmēr viss kārtībā, laikam no vecākiem mantoti kaut kādi PSRS gēni, bet ar citiem ārzemniekiem gan parasti ir šādas problēmas. Tpu, tpu, tpu, cerams, ka noturēšu latviešu godu! Man gan nešķiet, ka tas būtu saistīts ar padomju gēniem, drīzāk ar to, ka Latvijā dzīvojam salīdzinoši tuvu dabai un tādā veselīgā netīrībā, ēdot no dobes izrautus dārzeņus un tamlīdzīgi.
Poimans vēlāk jautā, cik man gadu. Saku, lai pats uzmin. No sākuma dod 22, tad 20, ha, ha, ha! Izrādās, ka viņš Dušanbe studējis fizkultūru, ir 25 gadus vecs, ieradies palīgā tēvam piestrādāt Avdžas viesnīcā. Jā, šeit top vēl otra viesnīca! Kādā brīdī viņš tā mīņājas, mīņājas... Domāju, nez ko tad viņš man grasās jautāt. Atskan klasiskais jautājums: “Vai tu esi precēta?”. Sāku smieties. Poimans prasa: “Kas ir?”. Es atbildu: “Šito man visi prasa!”. Pēc tam kaut ko pļāpājam, un tad viņš atkal sāk mīņāties. Šoreiz atskan jautājums: “Ko tu šovakar dari? Varbūt varam pastaigāties?”. Atkal sāku smieties. Poimans: “Kas ir, šito tev arī visi prasa?”. Es: “Nu ne gluži visi, bet daudzi.”. Ai, man tie tadžiku puiši sāk apnikt, viņu komunicēšanas veids ir tik ļoti vienāds!!
Kādā brīdī pagalmā iesoļo krievu fotogrāfs Makss (Max Avdeev) no Maskavas, kurš Tadžikistānā ieradies brīvdienās, bet pie reizes grib izpētīt, kur varētu veikt nākamo foto projektu. Pirmais klātienē satiktais fotogrāfs, kurš dzīvo tā, kā es to gribētu – ceļo apkārt un bildē dokumentālos foto dažādiem projektiem. Protams, tā kā ieradies negaidīts ciemiņš – galdā tiek celta tēja un saldumi.
Pēc tukšās pļāpāšanas ar Poimanu, sarunas ar fotogrāfu ir absolūts kontrasts. Makss jau bijis Tadžikistānā pirms sešiem gadiem. Saka, ka tagad daudzās vietās uzbūvēti labāki ceļi, daudzi atgriezušies no Maskavas, jo arī šeit parādījušās jaunas darbavietas. Ekonomiskā situācija reģionā ir viennozīmīgi uzlabojusies, bet politiskā – pasliktinājusies. Toreiz Afganistānas Kalnu Badahšāna skaitījās puslīdz droša, tagad galīgi vairs nē. Tagad no Horugas pat daži Aga Hana fonda darbinieki normāli netiek uz fonda filiāli Afganistānas Kalnu Badahšānā, jo vienīgo ceļu vietām kontrolē talibi, un ar tadžiku numurzīmēm tur nav droši braukt. Drošākais veids, kā darbiniekiem tur nokļūt, ir lidot cauri Apvienotajiem Arābu Emirātiem uz Kabulu, un tad braukt no turienes. Arī vietējie iepriekš minēja to pašu – ar tadžiku numurzīmēm doties uz Afganistānu ir bīstami, sievietēm turp braukt vispār nav droši, bet vīriešiem jāuzaudzē gara bārda, lai izskatītos pēc vietējiem afgāņiem. Ismailītiem ir bīstami doties uz Afganistānu, jo talibi pārstāv sunnītus, kas pret ismailītiem ir naidīgi noskaņoti. Kaut kad nesen Afganistānā bija krīze, un Aga Hana fonds Tadžikistānā gatavojās ismailītu bēgļu uzņemšanai gadījumā, ja ismailītu apdzīvoto teritoriju sagrābtu talibi. Principā tas bija pārdesmit kilometru attālumā no Avdžas.