© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 5. septembris. Tadžikistāna, Avdža. Kalnos pēc mežrozītēm un “bail nebūs?”

Šorīt ceļamies plkst. 06:00, lai dotos kalnos pēc mežrozīšu augļiem un kaut kādām saknēm. Tā kā Adri reibst galva, viņa paliek mājās. Dodamies trijatā – es, Farangisa, Zevara. Pievienojas arī Rembo, kura ir manāmi nogurusi no saviem sīčiem, tāpēc ar lielu prieku dodas mums līdzi.

 

Saku Farangisai, ka labāk mest lielu līkumu Bozora pagalmam, jo tur ir nikns suns. Viņa pasmejas, ka es tikai gribu izvairīties no paša Bozora, kurš nepamatoti vaino mani un Adri viņa labības lauku izbradāšanā. Bet, protams, viņa pagalmā sastopam nikno suni, kurš gatavs mesties virsū Rembo. Lūk. Nu kāpēc bija jāiet cauri Bozora pagalmam? Turklāt izrādās - Farangisa zināja, ka Bozora sunenei arī nupat piedzimuši kucēni, tāpēc viņa ir jo īpaši nikna. Dažkārt neizprotu Farangisas loģiku.

 

Kad sasniedzam vienu pauguru, Farangisa tālumā parāda krauju, kurā aug meklētās saknes un saka, ka tur būs jāuzkāpj līdz pusei, lai tiktu pie saknēm. Ņemot vērā, cik ļoti “ticama” parasti ir Farangisas sniegtā informācija, noprotu, ka var nākties kāpt arī līdz pašai augšai. Tā ir ļoti stāva šķembu nogruvuma nogāze. Paldies, nē. Negrasos sevi apdraudēt kaut kādu sakņu dēļ. Teicu, ka palikšu tepat, kur ir ļoti daudz mežrozīšu. Mīlu kalnus un piedzīvojumus, bet kāpelēšana pa tādu nogruvumu neietilpst ne vienā, ne otrā kategorijā.

 

Lasu mežrozīšu augļus, cīnos ar ērkšķiem, sauli un izklaidēju sevi dziedot. Pēc pāris stundām uzrodas Rembo. Drīz vien atnāk arī Farangisa un Zevara. Tik ātri viņas nemaz negaidīju. Iepiknikojam. Meitenes stāsta, ka lejā no kraujas varēja tikt tikai “sērfojot”. Nu re, cik labi, ka neaizgāju viņām līdzi!

 

Atceļā turpinām lasīt mežrozītes, bet atgriežamies mājās tieši uz pusdienām.

 

Pēc tam ar Adri, kura nu jūtas krietni labāk, apstrādājam saknes – tām jānokasa virsējais slānis. Tas paņem visu pēcpusdienu.

 

Vakarā saņemam ziņu no Murgābas – Ošas šofera.

Šoferis: “Kā iet? Kur esat?”

Es: “Viss labi. Esam Avdžā.”

Šoferis: “Tas labi.”

Es: “Jūs tā bieži interesējaties par saviem bijušajiem pasažieriem?”

Klusums. Ha, ha!

 

Vakariņu laikā visi sāk prasīt Adri, vai viņai gadījumā nav paaugstināta temperatūra. Viņa saka, ka nav, bet Farangisa iedod termometru. Izrādās, ka ir 38,5C. Tā nu uzreiz Adri tiek nozīmēts paracetamols. Šito es nesaprotu – ģimene nodarbojas ar fitomedicīnu, bet paaugstinātas temperatūras gadījumā uzreiz liek dzert paracetamolu?? Pat es, fitomedicīnas nespeciālists, pirmajās dienās dzertu daudz tējas un uz zāļu pusi nemaz neskatītos. Bet te – uzreiz liek rīt paracetamolu. Un nav pirmā reize, kad absolūtu sīkumu dēļ šeit kāds dzer paracetamolu. Bilde nelīmējas kopā.

 

Protams, visi uzreiz saka, ka Adri jāguļ istabā. Un tad atskan jautājums: “Solveiga, tu taču negrasies laukā gulēt viena pati?”. Saku, ka grasos gan. Visi korī bļauj: “Vai tad tev bail nebūs?”. Zevara saka, ka viņai tā mājas puse vispār nepatīk, un viņa tumsā pat pēc ūdens viena neiet. Cilvēki šeit ir reāli bailīgi, īpaši sievietes. Bobo smejas: “Bet ja nu tevi kāds nozog?”. Protams.  

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now