© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 1. septembris. Kirgizstāna, Sary Tash. Stopēšana, šamaniskie islāma kapi un “strādāšana” kafejnīcā

Brokastīs kefīrs un virtuļveida plāceņi. Kad esam jau kārtīgi paēdušas, tiek atnesta arī mannā putra. Nu dikti brangas brokastis!

 

Samaksājam un dodamies ceļā. Drošības labad pāris puišiem uzjautājam, vai Sary Tash tiešām atrodas tajā virzienā, kurā uzsākam iet. Jā. Ejam, ejam, bet, kad garām brauc kāds auto, cenšamies to nostopēt. Diez ko daudz mašīnu nemaz nav. Man dikti gribētos nostopēt kādu traktoru, bet Adri dotu priekšroku kravas auto ar siena vezumu. Garām nebrauc ne viens, ne otrs. Karsti. Beidzot apstājas viena septiņvietīga mašīna. Mūs ietūca aizmugurē. Knapi ielienam iekšā. No sākuma es neko neredzu, jo visu skatu aizsedz mana mugursoma. Kaut kā izdodas to iebāzt aizmugurē. Kad Sary Tash šoferis palīdz izcelt somu no aizmugures, viņa pirmais man veltītais jautājums: “Cik tev gadu?”. Tipiski. Tā kā stopēšana šeit ir maksas pasākums, tad par abām samaksājam 150 somus.

 

Pie ciemata plāna izpētām, kur atrodas kafejnīca, kas ceļā uz Ošu bija mūsu pirmais pieturas punkts Kirgizstānā, jo sarunājām, ka mums jau zināmais šoferis rīt pa ceļam no Ošas mūs tur savāks. Aizejam uz kafejnīcu, lai noskaidrotu, kādas ir naktsmāju cenas, jo tur piedāvā arī šādu pakalpojumu. Naktsmājas + vakariņas + brokastis maksā 800 somi/pers. Kafejnīcas daļā pieejams WiFi. Lai iet! Mazliet jāuzgaida, kamēr saved kārtībā istabiņu, kā nekā ir tikai plkst. 11:00.

 

Istabiņa ir smalkākā no visām, kādās šeit esam bijušas, bet bez dušas. Vienīgā mazgāšanās vieta ir mazā koridorā starp mājas ieejas durvīm un nākamajām durvīm esošā izlietne ar ūdens kannu. Nekas. Iztiksim. Tiesa, mūs nepamet sajūta, ka laikā, kad šeit nav viesu, te kāds reāli dzīvo, jo grāmatu plauktos atrodami ģimenes fotoalbumi un tamlīdzīgas mantas.

 

Dodamies izpētīt Sary Tash. Diži liels šis ciemats nav. Kādā veikalā nopērkam papildinājumus konfekšu krājumiem. Pārdevēja ir kāda mazgadīga meitene, kas šeit nav retums – arī citur mazajās bodēs esam redzējuši bērnus, kas strādā par pārdevējiem.

 

Gribu pieminēt, ka esmu vīlusies šī reģiona veikalu produkcijā. Varētu domāt, ka te dabūjami kvalitatīvi un garšīgi piena un miltu produkti, bet nekā tamlīdzīga. Sviestu vispār grūti atrast, caurmērā visur pārdod margarīnu. Visiem cepumiem ir jocīga šampūna piegarša. Palasot produktu sastāvu, mati ceļas no šausmām gaisā. Kā tā? Nesaprotu. Viņiem taču te ir tik daudz piena lopu, tik daudz graudaugu lauku, kur gan tas viss paliek? Kāpēc nekur nevar nopirkt vietējos izstrādājumus?

 

Atrodam ļoti neparastu kapsētu, kas vairāk izskatās pēc izteiktas pagānu kapsētas, nevis musulmaņu kapiem – dīvainas koka konstrukcijas, stabi ar jaku astēm un tamlīdzīgi. Ļoti šamanisks izskats.

 

Atceļā dodamies pa ciema otru galveno ceļu, kas ved uz Ķīnu. Pie benzīntanka satiekam Ošā iepazītu puisi, kura džips uz mirkli piestājis Sary Tash. Cik gan Kirgizstāna ir maza!

 

Tālumā uz ielas redzam lielu baru cilvēku, nesaprotam, kas tur notiek. Kad pieejam tuvāk, pār mums nāk atklāsme – ir taču 1. septembris! Skola sākusies! Meitenes baltās blūzēs, melnos svārkos un ar gigantiskām, baltām matu bantēm. Adri pārsteigta smejas, ka tad, kad šīs bantes bija redzējusi Ošas tirgū, viņa bija domājusi, ka tās ir dušas švammes!! Ha, ha, ha! Labs.

 

Kādā ieliņā mamma ar diviem puišeļiem lūdz viņus nofotografēt. Kad pieeju parādīt bildes, viņa brīnās, vai tad no manas kameras bildi nevar arī izdrukāt. Izskatās manāmi vīlusies, kad izskaidroju, ka nevar vis… Un šī nebūt nav pirmā reize, kad tā notiek.

 

Kad esam visus ciemata stūrus izložņājušas, atgriežamies kafejnīcā, kur izmantojam WiFi sniegtās iespējas. Vienā brīdī pie mūsu galdiņa pienāk kafejnīcas darbiniece un prasa mūsu vārdus, paralēli runājot pa telefonu. Tad izdzirdam, kā viņa klausulē prasa: “Latviete un ungāriete?”. Saku, ka tās esam mēs, un viņa man iedod savu telefona klausuli. Izrādās, ka tur zvana mūsu rītdienas šoferis, lai pārliecinātos, ka mēs viņu tik tiešām jau gaidām Sary Tash. Skat, kā neuzticas! Bet var jau saprast, tas ir viņa ienākumu avots. Divas tukšas vietas būtu liels zaudējums.

 

Kādā brīdī atveras kafejnīcas durvis, un iekšā ieveļas vairāki krievu baikeri. Viens no viņiem man prasa: “Vai šeit var norēķināties ar Tadžikistānas somoniem?”. Atbildu, ka var. Es kaut ko angliski pasaku ungārietei, un krievi man pārsteigti jautā: “Āā, tu nemaz šeit nestrādā, bet arī esi ceļotāja?”. Ha, ha, ha, dāā-āāāā! Vai tad es izskatos pēc vietējās kirgīzietes? Nedomāju vis…

 

Izlemjam noskaidrot, vai te kaut kur var dabūt ķēves pienu. Apjautājamies kafejnīcā, bet meitene nezina. Šo pašu jautājumu uzdodam meitenei veikalā, bet arī viņa nemāk atbildēt. Pajautājam sievietei blakus veikalā, bet viņa mūs apbēdina, sakot, ka patlaban ķēves pienu var dabūt tikai pie lopkopjiem augstu kalnos. Kāda neraža!

 

Dodamies atpakaļ uz naktsmāju pusi. Tā kā iekšā iet vēl negribas, tad piesēžam uz soliņa ielas malā. Pēc brīža mums pievienojas kāds ceļotājs ar milzīgu somu uz muguras un nelielāku somu uz vēdera. Francūzis. Varen interesants sarunu biedrs. Viņš stāsta, kā reiz stopējis cauri Baltijas valstīm un bijis ļoti pārsteigts par to, cik tur gari iedzīvotāji. Viņam bija licies, ka tik mazās valstīs arī pašiem to iedzīvotājiem jābūt augumā maziem. Baigā loģika. Viņš ceļo daļēji ar stopiem, daļēji ar kājām. Līdzi ir telts, kas dod brīvību – ja neizdodas nokļūt, kur iecerēts, var palikt teltī. Jā, ceļojot ilglaicīgi un stopējot, telts šeit noderētu. Kad viņam jautāju, vai viņš par stopēšanu maksā, viņš atbild, ka nemaksā, jo tā taču nav stopēšanas būtība. Jā, tā nav stopēšanas būtība eiropiešu izpratnē, bet, vecīt, tu atrodies Centrālāzijā, kur ir pieņemts par braucienu samaksāt simbolisku summu! Šeit neeksistē sabiedriskais transports, loģiski, ka šoferi par cilvēku vadāšanu gaida zināmu atlīdzību. Un nav jau tā, ka šoferi plēstu baigo naudu… Jocīgi ierasties citā kultūrā un uzstādīt savus noteikumus.

 

Starp citu, jāteic, ka man šāda stopēšanas forma – ar nelielu atlīdzību par braucienu – iet pie sirds daudz labāk nekā “eiropeiskā” stopēšana, kur tu nonāc diedelnieka lomā.

 

Kad francūzis nostopē mašīnu, mēs dodamies iekšā, jo jau labu laiku uz ielas ir diezgan pavēss.

 

Drīz vien pienāk laiks iet vakariņās. Adri tiek pie veģetārā plova (iepriekš saimnieki prasīja, vai esam veģetārietes!!), bet man tiek pasniegts milzīgs šķīvis ar mantu, pelmeņu radiniekiem. Protams, neiztrūkstoši arī tēja, plakanā maize, džems.

 

Meitene un sieviete aiz letas kaut ko ķiķina. Jautājoši paskatos uz viņām. Vecākā prasa, vai var nofotografēties ar mani. Es atsmeju pretī, ka jā, jā, var. Tas arī tiek īstenots.

 

Istabiņā ir tik auksts, ka Adri zem segas sēž džemperī un cepurē.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now