© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 22. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Šittaunas izveide un brīvdabas kino

No rīta mūsu galvenais uzdevums ir uz kūts jumta izveidot Šittaunu (“Sūdu pilsētu”) – salikt govju sūdus piramīdiņās, lai tie labi izkalstu saulē un vēlāk būtu lietojami kā kurināmais.

 

Es, Adri un Avdžija esam uz jumta, bet Ošurs un Farangisa – kūtī. Viņi pa caurumu kūts jumtā padod sūdus, kas mums jāsakrauj kā kāršu namiņi. Ar Adri smejamies, ka beidzot noder pēdējā semināra tandēmu saliedēšanas uzdevums ar rūķu mājiņu celšanu. Kādu mēnesi sūdi kaltīs saulē, bet pēc tam tos novāksim un sakrausim atpakaļ kūtī uz glabāšanu. Tā viņi reizi gadā kūti attīra no sūdiem, mēslus pārvēršot kurināmajā. Interesanti, ka sūdiem ir citādāka smaka nekā Latvijā. Laimīgā kārtā sūdi nav pārāk svaigi, jau tādi puskaltuši. Kas tikai sūdos nav iekaltis – konfekšu papīrīši un pat mazmazītiņa šaha figūriņa! Labi, ka mums tikusi laime strādāt uz jumta, jo sūdu padevējiem sūdi dažkārt krīt atpakaļ virsū. Tiesa, uz jumta ir nežēlīga svelme. Kādā brīdī Momo atnes ūdeni, lai varam padzerties, un mutē iebāž pa ledenei. It kā sūdīgs darbs (ha, ha, vārda vistiešākajā nozīmē), bet, stāvot uz kūts jumta ar skatu uz Afganistānu un brīnišķīgiem kalniem, visa šī sūdu padarīšana šķiet kā piedzīvojums. Piedzīvojums atrasties šajā vietā. Piedzīvojums pieredzēt īstu vietējo dzīvi un būt daļai no tās. Cik gan viss ir relatīvs…

 

Rokas smird visu atlikušo dienu, pat par spīti tam, ka darbojos ar cimdiem un rokas pēc tam kārtīgi noberzu.

 

Pusdienās noprovējam tradicionālo ēdienu кумочи суманакин. Šis kļūst par manu absolūto Pamira ēdienu favorītu. Ļoti gards un barojošs. Galvenā izejviela – kviešu graudi, kas šī ēdiena izveidei tiek speciāli diedzēti. Momo stāsta, ka viņas bērnībā, kad saldumi nebija pieejami, šis bija bērnu iecienītākais našķis, jo ir dabīgi salds.

 

Vēlāk turpinām vakar iesākto augu šņikāšanu, kā arī novācam sviesta pupiņas, izšķinam pupiņas no pākstīm, bet pākstis sasmalcinām mazos gabaliņos, jo tās vēlāk lietos medicīniskos nolūkos.

 

Protams, šodiena ir arī vannošanās diena, jo rīt dosimies pie civilizācijas. Ošuram ir draugs, kurš rīt no rīta Iškašimā aizies uz tirgus placi un centīsies mums kādā mašīnā sarunāt divas vietas uz Horugu. Ošurs arī rezervē istabiņu viesnīcā, kurā apmetāmies iepriekšējā reizē.

 

Ošuram aizvakar bija ideja sadabūt projektoru un uz mājas sienas sarīkot brīvdabas kino nakti, bet diemžēl projektoru dabūt neizdevās. Bet tas jau nebūtu Ošurs, ja viņš neatrastu veidu, kā savu ideju tomēr īstenot! Viņš izdomā, ka no mājas varētu iznest lielo TV. Jā, jā, Momo un Bobo šajā nekurienes vidū ir pat pēc Eiropas standartiem milzīgs platekrāna TV. Tā nu Ošurs izstiepj laukā lielo TV un novieto pie bibliotēkas loga. Kaut kur sameklē vecu armijas gultu, uzliek matračus, spilvenus, segas. Un brīvdabas kino ir gatavs! Vakariņu laikā, kad par šo visu uzzina arī Momo un Maļika, viņas nekādi nespēj saprast, kas gan tur tāds jauks – skatīties filmu ārā, un kāpēc to nevaram darīt iekšā. Sakām – zvaigznes virs galvas, svaigs gaiss… Viņas atsmej, ka mums jau nebūs laiks vērties zvaigznēs, ja skatīsimies filmu. Eh. Nu kā var nesaprast, ka šādam dīvainam brīvdabas kino ir savs neaprakstāms šarms!

 

Uzreiz pēc vakariņām es, Adri, Ošurs, Farangisa dodamies laukā uz savu kinoteātri, lai skatītos “Moonrise Kingdom”. Varen dīvaina filma. Bet superīga noskaņa – guli laukā uz matrača zem segas, grauz krekerus un zīdkoka augļus, ik pa laikam paveries zvaigznēs virs galvas, jūti vēju un dzirdi Rembo rejas. Vajadzētu biežāk sarīkot šādu brīvdabas kino!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now