© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 16. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Ļaunās kviešu bradātājas

Tā kā Bobo kaut kur aizbraucis, tad pašas ar Adri izlemjam doties lasīt ārstniecības amoliņu. Esam tikko to iesākušas darīt, kā mums garām iet kaimiņš Bozors, nikni kliegdams, ka vakar esam izbradājušas viņa kviešu laukus, bet tā taču ir viņa maize!! Cenšos iestāstīt, ka laukos iekšā neesam bridušas, bet nesekmīgi. Mēs tik tiešām nevienā no viņa laukiem nebridām, jo tas taču ikvienam skaidrs, ka labību nedrīkst izbradāt, un amoliņu lasījām tikai tik daudz, cik var aizsniegt no malas. Bet, jā, jau pirms mūsu ierašanās kviešos bija izbradātas taciņas, par kurām es vakar brīnījos. Nelaime tā, ka nevienu citu tuvumā saviem laukiem Bozors nemanīja, bet redzēja, kā mēs te pļavās lasām zālītes. Tā nu tagad tiekam vainotas viņa tīrumu izbradāšanā. Lieliski. Kaut kā mums ar Bozoru neiet – reiz gandrīz nozagām viņa zāli, bet tagad viņš domā, ka izbradājam viņa kviešus. Viņš mūs aiztriec tālāk.

 

Šodien dzelteno ziediņu lasīšana iet lēni. Mazāk puķu, daudz adatainu augu, kas to tik vien tīko, kā pieķerties legingiem vai ieknābt kājā. Pffff. Un saule cepina ne pa jokam. Ik pa laikam piesēžam ēnā zem aprikožu koka. Gluži kā tadžiku tautas pasakās.

 

Pēc kāda laika atkal garām iet Bozors. Vēlreiz nolamā par izbradātajiem kviešiem, un es atkārtoti cenšos ieskaidrot, ka mums ar to nav nekāda sakara. Tad viņš uzjautā, ko lasām un sasmejas, ka es amoliņam zinu vien tadžiku nosaukumu. Beigās, ejot prom, Bozors novēl dievpalīgu darbā. Tā neko sev temperaments… No sākuma kārtīgi izlamā, bet tad novēl dievpalīgu.

 

Kad ierodamies uz pusdienām, izrādās, ka mājās ir tikai Farangisa, Avdžija un Diloroma. Brīvība!

 

Izstāstām meitenēm par nedienām ar Bozoru. Farangisa saka, ka tā jau nebūtu vasara, ja Bozors uz Bobo ģimeni par kaut ko nesaniknotos. Ierasta lieta. Mums nav par ko satraukties. Ufff, tad jau labi.

 

Pēcpusdienā uzrodas amerikāņu studente Edīte, kuru satikām jau medību festivālā un kura veic pētījumu par ārstniecības augiem. Kopīgi iedzeram tēju un uzgraužam saldumus. Viņa te ir jau trīs mēnešus, galvenokārt Horugā, bet pētījumus veic mazos ciematos ar vietējo asistentu – tulku palīdzību. No viņas uzzinām, ka deguna šņaukšana citu klātbūtnē šeit tiek uzskatīta par ļoti rupju rīcību. Turklāt vietējie par šo faktu nekad nenorādīs, vien iekšēji šausmināsies. Ups.

 

Vēlāk izmetam savu ikdienišķo loku līdz ciemam un atpakaļ.

 

Vakarā ar Adri paņemam segas un uzlienam uz kūts jumta, lai izbaudītu augusta krītošās zvaigznes. Ak, redzam pāris garas, garas astes!

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now