© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 6. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Zāles zagles un spiegi avotā

Pamostos ap plkst. 07:00, bet tante Gaļa jau nāk no dārza ar pilniem spaiņiem aprikožu. Ieraudzījusi mani, viņa lūdz, lai vēlāk uzkāpju bēniņos izbērt aprikozes uz žāvēšanos. Fiksi sataisos un izpurinu visus četrus spaiņus.

 

Pie brokastu galda tante Gaļa prasa Bobo, kurā bēniņu daļā jāber saldās aprikozes, bet kurā rūgtās. Oi, oi, oi! Es taču jau pirms mirkļa visas aprikozes bēniņos izbēru vienuviet, jo nemaz nezināju, ka ir vairāki aprikožu veidi. Izrādās, ka galvenā atšķirība slēpjas kauliņos – ir saldie kauliņi un rūgtie. Saldie kauliņi, kuru čaulai piemīt slaika mandeļu forma, ir ēdami, turklāt tie garšo pēc mandelēm. Rūgtie kauliņi, kuru čaula ir apaļīgāka, ir indīgi.

 

Pēc brokastīm dodamies sanest uz kūtsaugšu vakar nopļauto zāli. Ar Adri paņemam kādus patālāk esošus zāles kūļus, un tajā pat mirklī uzrodas vīrs, kurš mums sauc: “Ko jūs darāt??”. Izrādās, ka tā ir mūsu tuvākā kaimiņa Bozora zāle. Ha, ha, ha, gandrīz nozagām svešu zāli… Labi, ka vīrs par šo kārtīgi izsmejas, nevis pukojas.

 

Pēc nedienām ar svešo zāli dodamies sapakot pāris tēju partijas, tad izmazgājam matus, bet vispār šis ir tāds negaidīti laisks svētdienas rīts.

 

Pusdienlaikā ciemos ierodas pāris kaimiņienes. Mani nošokē tas, ko viņas dara ar konfekšu papīriem – viena tos iesviež strautā, citas iemet kaut kur krūmos. Nopietni?? Jo īpaši pārsteidzoši tas šķiet ņemot vērā to, ka vietējie šeit izdzīvo tikai pateicoties dabai, bet pret to izturas ar šādu necieņu. Kā tā var būt? Es pat pilsētā nespēju neko nomest uz zemes, bet dabā?? Mani jau tā šeit moka sirdsapziņa par to, ka dažkārt, traukus mazgājot strautā, nākas lietot mazgājamo līdzekli, jo šķīvji ir pārāk taukaini, lai tos nomazgātu ar ledusaukstu ūdeni…

 

Sagatavojam visu veļas mazgāšanai – uzliekam vārīties ūdeni, iznesam pagalmā veļasmašīnu, bet, lai sāktu mazgāšanu, jāgaida, kad Momo ies vannā un atdos savas drēbes. Kaut kā šis process ievelkas, un Farangisa mums saka, ka viņa vēlāk izmazgās drēbes viena pati, bet mēs varam doties uz karstajiem avotiem. Pulkstenis rāda tikai 14:00! Taisni neticami! Vai tiešām? Farangisa tikai saka: “Jā, jā, droši ejiet, lai beidzot jums tiek kāda brīvdiena.” Forši!

 

Tā nu divatā ar Adri un mūsu suneni Rembo dodamies ceļā. Pa ceļam satiekam to pašu kaimiņu, kuram no rīta gandrīz nozagām zāli. Viņš apjautājas, kur tad mēs dodamies, un tad nosmejas, ka labi, ka mums līdzi iet suns, kurš varēs mūs pasargāt no tadžiku puišiem.

 

Kad ejam garām militārajam postam, pie vārtiem stāv puisis ar automātu. Sasveicināmies. Par laimi, viņš mūs neaptur un jautājumus neuzdod. Arī tālāk uz klints sēž kāds armijnieks. Viņš mums pamāj, mēs pamājam pretī.

 

Šausmas, kāds ielejā vējš! Tik traki putekļu mākoņi, ka nākas degunam un mutei siet priekšā lakatu. Apkārtnes ainava, mūsu vilkveidīgais pavadonis un mans ietērps ar kovboju cepuri, sejai priekšā aizsieto lakatu un aviatoru saulesbrillēm mudina domāt, ka atrodamies uz kāda vientulīga ceļa kaut kur mežonīgajos rietumos.

 

Pa ceļam paejam garām kādai mašīnai, kas atstāta ceļmalā nekurienes vidū, bet cilvēki nekur tuvumā nav manāmi. Pēc kāda brītiņa šī mašīna, pilna ar puišiem, mums pabrauc garām. Kad tuvojamies avota būdai, ieraugām, ka arī puiši apstājušies tieši tur un peldbiksēs ņemas ar kaut kādu zvejas tīklu. Nopietni? Viņiem jāzvejo tieši tur, kur mēs dodamies vannoties? Protams, pirms sākam noģērbties, nākas gaidīt, kamēr viņi ar savu tīklu un “good girls” aizies tālāk. Te varu piebilst, ka noģērbšanās sanāk stāvot ārpus būdas mūra sētas ielenkumā, bet visi, kuri brauc pa ceļu, tevi teorētiski var ieraudzīt. Ūdens šoreiz nav ne tuvu tik silts kā iepriekšējā reizē. Pārāk ilgi nemērcējos un dodos laukā ģērbties. Kad pēc brītiņa arī Adri beidz peldi, zvejnieki jau snaikstās ap mājiņas jumtu, cenšoties kaut ko ieraudzīt. Var jau saprast… šajā kultūrā no svešiem skatiem slēpj pat žūstošu apakšveļu, par kailiem ķermeņiem nemaz nerunājot, tāpēc nav jau brīnums, ka šiem prāts nesas uz ķīķerēšanu. Bet vai tad tiešām pieaugušiem vīriešiem jāuzvedas kā tādiem skolas puikām? Kad ejam prom, viņi piedāvā kopīgi aizbraukt uz tālāk esošiem avotiem. Protams, protams…

 

Eh, putekļainais atpakaļceļš. Piestāj kāds auto, kurš ir pilns ar puišiem, viņi apjautājas no kurienes esam, uz kurieni dodamies, bet tad aizbrauc tālāk, jo mašīna ir absolūti pilna pat pēc Tadžikistānas standartiem. Kad esam salīdzinoši netālu no Avdžas, piestāj kāds busiņš ar vīriešiem, kuri mūs piedāvā aizvest līdz ciemam. Lieliski! Rembo gan nākas iet ar kājām… Protams, visi ierastie jautājumi, no kurienes esam, ko šeit darām, kā patīk Tadžikistāna un cik ilgi te paliksim. Ap kādiem plkst. 17:00 nokļūstam kafejnīcā, kur aiz letes strādājošais onkulis jau priecājas mūs redzēt: “Ooo, meitenes, ko pasūtīsiet?”. Ha, ha, ha, drīz te būsim kā vecas mēbeles, bet ko darīt, ja šī ir vienīgā vieta ciemā, kur var iziet sabiedrībā un papļāpāt ar vietējiem. Pasūtam zaļo tēju un bundžiņu kondensētā piena ar cepumiem. Palūdzu onkulim bundžiņu atvērt. Viņš no virtuves atnes milzīgu nazi. Kāds baiss skats, kā viņš ar šo milzīgo dunci cīnās ar bundžiņu! Laikam jau bieži šādus dīvainus lūgumus viņš nesaņem…Šodien brīvs vissmalkākais no tapčaniem ar jumtiņu virs galvas. Kafejnīcas pagalms nav īpaši noslogots. Uz kāda soliņa sēž sievietes, kuras mūs varen novēro. Ik pa laikam uzrodas kāda vīriešu kompānija. Pagalmā pastaigājas auns, ko viens vīrietis ar nolūku satracina, auns sāk trenkāt pāris puišeļus, līdz vienam pamatīgi iebada pēcpusē. Katrā ziņā garlaicīgi nav. Ik pa laikam kāds vietējais nāk ar mums papļāpāt. Blakus tapčanā sēdošie vīrieši aicina mūs pievienoties viņiem un grib uzcienāt ar kotletēm. Pieklājīgi atsakāmies. Tad viņi cenšas mūs pierunāt pieņemt kotletes vismaz uz šķīvja. Knapi tiekam vaļā no šī viesmīlīgā piedāvājuma.

 

Kādā brīdī viens vīrietis prasa, vai drīkst pievienoties uz mūsu tapčana. Protams, ka atļaujam. Viņš ieņem vietu stūrītī un pievēršas lūgšanai.

 

Ap plkst. 20:00 dodamies mājup.

 

Vakariņās… griķi! Mans mīļākais ēdiens no visiem makaroniem-kartupeļiem-rīsiem un tamlīdzīgiem produktiem! Kāds prieks! Un nekā trekna! Ideāli! Interesanti, ka Adri griķus ēd pirmo reizi.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now