© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 28. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža un Mulvodža. Apmētāšana ar končām un dejas pamiriešu kāzās

Rītu sākam ar aprikožu lasīšanu ievārījumam. Interesanti, ka ievārījumam Momo izmanto tikai labas, nebojātas aprikozes tieši no koka. Uz zemes nokritušās aprikozes lieto ēšanai un kaltēšanai. Cītīgi cenšoties tikt pie skaistākajām aprikozēm, netīšām nolaužu vienu zaru. Un ne jau to mazāko… Ups! Cerams, ka neviens nepamanīs.

 

Pēc tam kāpjam lejā uz ciematu. Šeit varu minēt, ka Avdža nav ciems klasiskā izpratnē. Pa vidu ciematam iet Pamira lielceļš. Upes pusē atrodas sanatorija. Otrā pusē atrodas viesnīca un kafejnīca, aptieka, un tad, kāpjot kalnā, ik pa laikam ir pa kādai mājai. Tas arī viss. Mūsu mājas ir priekšpēdējās pašā augšā, apmēram 20 - 25 minūšu kāpiena attālumā no lielā ceļa. Aptiekā Bobo pieņem pacientus, viņam tur ir mini stends ar klasiskās medicīnas līdzekļiem, kā arī vesels lērums ar dažādām zālītēm un uzlējumiem. Dodoties uz aptieku, pa ceļam iepazīstam ļoti gardas ogas – savvaļas ķiršus, kas aug krūmā. Ogas ir apmēram granātābola sēklas lielumā, mazliet skābenas, sulīgas, iekšā ir ciets kauliņš. Perfektas ogas karstai dienai. Aptiekas telpās iekārtots arī neliels muzejs ar tradicionālajiem amatniecības izstrādājumiem, kā arī lēnā garā top istabiņas viesu izmitināšanai. Blakus pagalmā jau ir liela viesnīca, netālu tiek celta vēl viena. Taisni jābrīnās, no kurienes šajā nekurienes vidū uzrodas viesnīcu iemītnieki, ja Avdža pat nav ierakstīta Google Maps. Farangisa saka, ka sanatorijas dēļ vasarās te sabrauc daudz cilvēku, tāpat ir arī gana daudz caurbraucēju, kuri meklē naktsmājas.

 

Aptiekā sataisām tēju maisījumus no tām zālītēm, kuru krājumi mājās jau beigušies. Pēc tam aptiekas priekšā salasām kliņģerītes.

 

Farangisa piedāvā aiziet uz sanatorijas telpās esošajiem avotiem. Kad nonākam sanatorijas pagalmā, mani pārsteidz, cik liela ir teritorija! Diemžēl avota baseinā ir uzkopšana, un mēs iekšā netiekam. Pelde minerālūdens baseinā šeit ir ļoti lēta – vietējiem Avdžas iedzīvotājiem (un mums tai skaitā) bez maksas, tadžikiem 2 somoni (0,19 EUR), ārzemniekiem 5 somoni (0,47 EUR). Praktiski par baltu velti.

 

Otrā ceļa pusē pie viesnīcas atrodas kafejnīca. Farangisa ierosina tur paēst pusdienas. Es nomēģinu tradicionālo ēdienu манты – mīklā ietīta gaļa un sīpoli. Gardi! Gluži kā pelmeņi.

 

Kafejnīcā pusdieno vesels bars ar eiropiešiem. Smieklīgi, ka viņi uz mums ar Adri blenž vēl vairāk, nekā vietējie pamirieši. Laikam pārsteigti tik nomaļā vietā ieraugot citus ceļotājus, ha, ha.

 

Pēc tam seko ļoti karsts un nogurdinošs augšupceļš. Kāds kaimiņš mūs ieaicina savā dārzā pēc aprikozēm. Joprojām grūti noticēt tam, cik lieliski šeit garšo aprikozes un cik tās ir sulīgas.

 

Pa ceļam satiktie puiši mūs informē, ka kaimiņu ciemā Mulvodžā šovakar notiekot kāzas. Farangisa ir lielā sajūsmā, jo tas nozīmē kārtīgu izpriecāšanos! Esam te mazāk kā nedēļu, bet jau dosimies uz kāzām!

 

Mājās mazliet atpūšamies no karstuma, nolasām ziedlapas saulespuķēm, sapakojam atlikušās tējas un beidzot… pirmo reizi izmazgājam matus un kārtīgi nomazgājamies, jo vakarā jādodas uz kāzām! Matu mazgāšanai ūdeni sildu spainī ar milzīgu spirāli. Šausmas, cik dubļains ūdens no matiem! Lai gan nav jau ko brīnīties, visa apkārtne ir vieni vienīgi putekļi. Dažkārt pat sejai priekšā sienu lakatu, gluži kā ļoti stingra islāma novirziena pārstāve…

 

Esmu jau mugurā uzvilkusi savu tadžiku kleitu, kad Bobo pieklauvē istabai pie loga un sauc mūs palīgā. Izrādās, ka viņš netīšām no kūts izlaidis mazo telēnu. A šis kūtī atgriezties nemāk…Tā nu es, Adri, Farangisa un Bobo kādu pusstundu trenkājam telēnu pa visu apkārtni, līdz beidzot to izdodas iedabūt atpakaļ kūtī. Uffff, pamatīga noskraidīšanās pa akmeņiem augšup, lejup.

 

Dzeram pēcpusdienas tēju, līdz mūs iztraucē kaimiņa zvans, ka mūs, trīs meitenes, kaimiņu šoferis jau gaida lejā. Kātojam turp. Kad ieraugam mūsu šoferi, abas ar Adri nošausmināmies, vai viņš maz redzēs ceļu, jo brilles viņam tik biezas kā pudeļu apakšas. Ārprāts!!

 

Kāzas noris tuvākajā kaimiņu ciemā Mulvodžā. Kad Farangisai jautāju, kurš precas, viņa atbild: “Nezinu, viena radiniece. Nav jau svarīgi, galvenais, ka tiekam uz kāzām!!”. Nu jā. Es nekad līdz šim neesmu bijusi kāzās. Nekad. Un re, pirmās kāzas, kurās piedalos, ir Tadžikistānā. Super!! Vai var vēlēties vēl labāku notikumu pavērsienu?

 

Kāzu tradīcijas Pamirā ir visai sarežģītas - vienu dienu svin pie vīra radiem bez līgavas; citu dienu svin pie sievas radiem bez līgavaiņa; pēdējā dienā līgava, nosegta ar lakatiem, tiek vesta uz vīra mājām, kur notiek vislielākās svinības un lakati pa vienam slānim tiek ņemti nost, beigu beigās atsedzot līgavas seju. Pamirā kāzu krāsa ir sarkanā – līgavas kleita ir sarkanā krāsā, gan līgavainim, gan līgavai galvā ir sarkanas tibiteikas. Mēs dodamies uz līgavas svinību dienu, tātad – līgavaini nemaz neredzēsim.

 

Kad ierodamies norises vietā, pagalmā sēž tikai vīrieši, apkārt skraida mazi puišeļi, kuri ieraugot mūs sauc “hello” un cenšas mūs aptaustīt. Ak jel.

 

Koridorā izveidojusies rinda, jo tur atrodas galdiņš ar tanti, kurai jāatdod dāvanā paredzētā naudas summa un jāpasaka savs vārds. Tante pieraksta visus atnākušos viesus un viņu atnesto naudas summu. Kā bankā. Mūs ar Adri kāda sieviete ievelk istabā, knapi paspējam Farangisai atdot naudu, lai viņa to var nodot “bankas” darbiniecei. Sieviete mums ierāda vietas sēdēšanai. Kad atnāk Farangisa, viņa saka, ka naudas tante mūs sarakstā pierakstīja kā “ārzemnieces Širinbekas”, ha, ha! Kad iepriekš Farangisai prasījām, cik daudz naudas jādod, viņa teica, ka pietiks ar 10 somoniem (0,95 EUR) no katras, jo bieži vien cilvēki dod pat tikai 5 somonus. Protams, tuvākie radinieki dod vairāk.

 

Šeit beidzot redzams, cik izdevīgs risinājums ir Pamira viesistabas izkārtojums ar dīvainajiem paaugstinājumiem, jo šādi var sasēdināt lērumu cilvēku. Ēdiens salikts paaugstinājuma vidū, bet cilvēki tam sēž visapkārt. Nelielajā telpā šādi var ietilpināt ap 100 cilvēkiem, kas ar galdiem un krēsliem būtu neiespējami.

 

Telpā ir diezgan stingrs viesu dalījums. Viena telpas daļa paredzēta parastajiem viesiem, sievietes un vīrieši sēž dažādās pusēs. Citā daļa ir domāta tuvākajiem radiniekiem. Un tad ir īpašā līgavas un viņai svarīgāko viesu vieta.

 

Viss sākas ar dejām, bet tad parādās lieli šķīvji ar plovu. Viens šķīvis uz trīs cilvēkiem. Interesanti, ka traukus gan pienes, gan novāc lielākoties tikai vīrieši.

 

Kādā brīdī Farangisas rokās uzrodas vīnogas, viņa saka, ka tās man sūta kāds vīrietis no “galda” tālākā stūra. Ko? Ha, ha, ha!! Kopīgi apēdam.

 

Vēlāk tas pats vīrietis man iemet ar konfekti, jautājoši paskatos uz viņu, bet viņš man piemiedz ar aci. Ārprāts, kas tie par paradumiem? No Farangisas uzzinu, ka apmētāšana ar konfektēm ir tipisks šejieniešu simpātiju izrādīšanas veids. Ak tā.

 

Pēc plova apēšanas gribētos nogaršot arī kādus saldumus, bet nospriežu, ka varbūt vēl nav īstais laiks. Kurš gan tik ātri ķeras klāt saldajam, vai ne? Bet… kad visi pabeiguši plovu, “galdi” tiek novākti pa tīro. PA TĪRO. Pazūd arī visi saldumi, augļi un dzērienu pudeles. Runājot par dzērieniem, jāpiebilst, ka nekur nav manāma neviena alkohola pudele. Farangisa gan stāsta, ka dažkārt vīrieši iet ārā ieraut pa kluso, bet publiski neviens nedzer, jo to viņiem aizliedzis reliģiskais līderis. Vēlāk pasākuma gaitā tā vadītājs ik pa laikam staigā apkārt ar ūdens spaini un vienu krūzīti, piedāvājot veldzēt slāpes. Bet tas arī viss. Nekādas tējas, nekādu saldumu.

 

Pasākumu kūrē kāds puisis, kurš atgādina labsirdīgu gangsteri no vecajām krievu kinofilmām. Kad pēc nelieliem pārtraukumiem cilvēki ir kautri uz dejošanu, viņš mudina viesus nekautrēties un dejot, tāpat arī viņš tur rūpi par ūdens piedāvāšanu un koriģē trauku novākšanas procesu.

 

Kad galds novākts, sākas dejas, kuras uz mirkli pārtrauc vien kāda uzruna. Līgavai šajā dienā nav atļauts nedz dejot, nedz citādi priecāties. Jāsēž un viss jāvēro. Un ik pa laikam jāpieceļas kājās, kad tiek teikta kāda uzruna.

 

Visu pasākuma laiku skan sintezators, perkusijas un balsis, dziedātāji ik pa laikam mainās. Šķiet, ka lielākajai daļai pamiriešu ir iedzimtas izcilas balsis, kuru trauslos un dažādiem dīvainiem intervāliem pilnos dziedājumus eiropiešiem laikam nebūtu pa spēkam atkārtot. Protams, būtu daudz foršāk, ja sintezatora vietā būtu kādi akustiskie instrumenti, bet sintezators šeit skaitās dikti kruta manta. Skaļums arī manāmi par traku. Katra uzrunas pauze ir kā patīkama atelpa ausīm. Nav jau brīnums – salīdzinoši nelielā telpā iebāzti divi pastiprinātāji, bet mēs atrodamies tiem pa vidu.

 

Man liekas fascinējoši, ka šeit visi dejo ar visiem. Deju placī uznāk kāda vecmāmiņa, viņai pēc mirkļa pievienojas jauns puisis. Un otrādāk. Sievietes dejo ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem, visi dejo arī jauktā murskulī. Nu riktīgs ņigu ņegu. Kad dejo divi vīrieši, tad bieži tas izskatās pēc gaiļu cīņām. Kā jau Farangisa iepriekš skaidroja, ka pamiriešu deju galvenais mērķis ir spēle un “pretinieka uzvarēšana”. Man ļoti patīk tadžiku dejas. Un ne jau tikai tāpēc, ka forša mūzika un jaukas kustības. Šīs dejas notiek absolūti bez pieskārieniem, bet to laikā jūtama daudz lielāka emociju, enerģiju apmaiņa un “saruna”, nekā eiropiešu dejās. Viss tiek nodots caur acīm. Un tas pamiriešu dejās ir dikti svarīgi – koķetēt ar acīm. Turklāt, no vienas puses šajā dejā tu esi neatkarīgs un tev nav jāpakļaujas partnera deju soļu izvēlei, bet no otras puses -  tu tomēr dejo pārī ar kādu. Ideāla kombinācija tādai brīvības mīļotājai kā es. Un vēl kāds pluss tadžiku dejām – nepastāv varbūtība, ka dejas laikā tevi var apgrābstīt kāds nepatīkams tips. Un cik cēli izskatās sievietes, kad kustības notiek tikai ar rokām, pleciem un acīm!

 

Iepriekš iztēlojos, ka pamiriešu kāzās noteikti visa istaba ir kā liels deju placis, bet īstenībā dejām vieta atvēlēta vien istabas vidū, kur nemaz diži daudz cilvēku nesatilpst. Tad nu tie, kuri sēž malā, cītīgi ķīķerē uz tiem, kuri vidū danco. Un ja vēl deju placī uzrodas blonda eiropiete, oi, oi, kādas ovācijas un aplausi!! Un tā mani ik pa laikam uz deju plača priecīgi izvelk kāds vīrietis vai sieviete. Traki dejot, ja zini, ka visi uz tevi blenž. Izskatās jau vienkārši, bet nav nemaz tik viegli – jākustina pleci, bet jāaizmirst par gurniem. Viss otrādāk, nekā pierasts. Un, protams, viss tiek iemūžināts video. Varēs pēc tam citiem lielīties ar to, ka šajās kāzās bija iemaldījušās divas eiropietes, ha, ha.

 

Liekas dīvaini, ka reti kura no jaunajām meitenēm dejo. No Farangisas uzzinu, ka tās meitenes, kuras ir precību gados, kāzās tēlo ļoti kautrīgas un pareizas meitenes, jo visas vecās sievas šeit nolūko topošo sievu saviem dēliem. Dejot jaunām meitām īsti nepieklājas, tas parādītu to, ka viņas nav nemaz tik pareizas un kautrīgas. Protams, uz eiropietēm tas neattiecas. Tāpat jau visi zina, cik “samaitāta” ir Eiropa. Arī precētās sievas var dejot, cik uziet.

 

Ik pa laikam mani kāds iztaujā, no kurienes esmu, cik veca, un tā tālāk un tā tālāk. Kāds puisis mani sāk iztaujāt tā nopietnāk. Izrādās, ka viņš mūs šodien jau redzējis Avdžas kafejnīcā, bet es gan viņu neatceros. Lai gan dīvaini, jo viņš ir stipri garāks nekā vidusmēra pamirietis, pat garāks par mani. Protams, ātri vien nonākam līdz klasiskajam jautājumam par to, vai esmu precēta. Viņš pilnā nopietnībā gatavs man pirkt gredzenu kaut vai rīt. Atsmeju, ka man pašai ir daudz gredzenu un vēl vienu nemaz nevajag. Puisis grib dabūt manu telefona numuru, bet es saku, ka man ir tikai Latvijas SIM karte un uz zvaniem es tāpat neatbildētu, jo tas būtu baigi dārgi. Viņš prasa, kāpēc man nav tadžiku SIM kartes, uz ko es atbildu, ka man tādu nevajag. Viņš atsmej: “Kā tas ir – nevajag? Man taču tagad vajag tavu numuru!”

 

Atkal jau kārtējo reizi esmu izvilkta uz deju plača (Adri visu vakaru slēpjas aiz kolonnas un dejās neiesaistās), pēc dejas pianists mikrofonā man saka: “Thank you very much!”. Ak jel. Nudien visi mani vēro...

 

Kad pienākušas divas pēdējās dejas, mani uzaicina vakara vadītājs (“labsirdīgais gangsteris”). Starp dejām pļāpājam, protams, neiztrūkst arī jautājums par to, vai esmu precēta. Tam seko jautājums, vai man ir puisis. Un tad nāk: “Kā tad tā? Tik skaista meitene, bet bez puiša?”. Ha, ha, ha. Pašu pēdējo deju dancojam uz “galda”. Šajā brīdī jau dejo visi telpā esošie, kurš deju placī, kurš uz “galda”.

 

Kad dodos laukā no telpas, mans “precinieks” saka: “Atā! Rīt tiksimies!”. Ha, ha, diez kur?

 

Ārā, kad jau gandrīz kāpju mašīnā, “krievu gangsteris” sauc: “Solveiga, uz tikšanos!”. Ak jel, es pat viņam savu vārdu nemaz nepateicu. Kur viņš to izrāva?

 

Pašapziņu ceļoša valsts. Ļoti, ļoti.

 

Atpakaļceļā kaimiņa mašīna iesprūst uz ceļa, pat neaizbraucot līdz viņa mājai. Jā, nu nav šāda mašīna piemērota kalnu ceļiem, kaut kāds vecs Opel. Aiz mums brauc vēl viena mašīna, mūsu šoferis izkāpj laukā pajautāt otram braucējam, vai tas mūs nevarot aizvest mājās. Pārkāpjam otrā auto. Izrādās, ka šī auto šoferis jau uzreiz pēc kāzām bija Farangisai piedāvājis mūs aizvest mājās, bet viņa nepazina šoferi un tāpēc nobijās. Bet tagad izrādās, ka viņš arī dzīvo Avdžā. Uzreiz var just, ka esam iekāpušas 4x4 mašīnā.

 

Mājās atgriežamies ap plkst. 01:00 naktī. Ciemos ieradusies Margoša, kura mums visām tapčanā jau saklājusi guļasvietas.

 

LIELISKA diena!! Kad būs nākamās kāzas? Gribu dejot!!

 

 

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now