Visu dienas pirmo pusi nodarbojamies ar ziziforu ziedu daļas nogriešanu no kātiņiem. Mmm, cik smaržīgs augs! Mazliet līdzinās eikalipta smaržai, tikai vēl labāk!
Pirmajā tējas pauzē (jā, šeit ir vismaz divas tējas pauzes, viena ap plkst. 11:00, otra ap plkst. 17:00, dažkārt gadās pa vēl kādai tējas pauzei, ja atnāk ciemiņi) izlemju atturēties no maizes un ievārījuma, bet visi uzreiz sāk prasīt: “Solveiga, kas noticis? Kāpēc neēd?”. Ak jel, laikam izvairīšanās no pārmērīga maizes patēriņa šeit nebūs nemaz tik vienkārša… Ha, te varu piebilst, ka no Momo mutes mans vārds izklausās pēc “Solfēēēga”, bet Adri izklausās pēc “Oooodri”.
Pusdienās vakardienas zupa. Pēc pusdienām neliela pauze, kuras laikā beidzot sāku mācīties mutes ermoņiku spēli. Ideāls instruments – iegaumē melodiju, atgulies zālītē un trenējies.
Pēcpusdienā ķeros klāt bukletu dizaina izveidei. Augustā “Gulu Giyoh” rīkos festivālu, bukletus par dažādu augu ārstniecisko iedarbību paredzēts dalīt festivāla apmeklētājiem.
Vakarā Momo mūs sāk izprašņāt, kāpēc nepiesakāmies palīgā virtuvē. Redz, Andra (iepriekšējā gada brīvprātīgā no Latvijas) gan bieži dzīvojās virtuvē. Ak jel, Andra te un Andra tur… Nav jau tā, ka mēs slaistītos, visu laiku strādājam. Tikai, jā, nekas no tā, ko darām, nav gluži “sieviešu darbs”, laikam tāpēc Momo to grūti pieņemt. Atkal esmu iekūlusies interesantā projektā. Šķiet, ka pēc Tadžikistānas būšu vēl vairāk nogurusi, nekā iepriekš. Sanāk darboties no rīta līdz vēlam vakaram septiņas dienas nedēļā.
Vakariņās sviestā cepti makaroni (kāpēc makaroni jācep un jāpadara neveselīgāki?) un gara tējas dzeršana.