© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 24. jūnijs. Ēriks Latvijā. No Zilupes līdz Pasienei un vēl mazliet. Krievu zemnieka izglābtie

Pamostos no drēgnuma un absolūti neiepriecinošām skaņām. Līst. Pa nakti telts no ārpuses pamatīgi izmirkusi, taču neatliek nekas cits, kā vien to tūcīt somā un cerēt, ka dienas laikā debesis skaidrosies, uzspīdēs saulīte un radīsies iespēja telti izžāvēt.

 

Dodamies uz Ludzas autoostu, lai plkst. 08:35 kāptu autobusā uz Zilupi. Ēriks autoostas kafejnīcā tiek pie savas “speed” devas – kafijas.

 

Kad ap plkst. 09:18 Zilupē izraušamies no autobusa, lietus pieņēmies spēkā. Arī gaisa temperatūra nav diži silta. Šis nav nekāds patīkami siltais vasaras lietutiņš. Atrodam kādu lielu nojumi un soliņu, uzvārām brokastu putru un cenšamies sevi motivēt lietainajam pārgājienam.

 

Mani pārsteidz, ka Zilupe ir daudz lielāka, nekā gaidīju. Kārtīga pilsēta! Turklāt ļoti sakopta. Vienīgais ne tik pozitīvais aspekts ir kādā vietā uzietais sirpis un āmurs. Bet ko padarīsi? Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Ja jau pat Rietumeiropas sirdī Berlīnē vēl var atrast šādus vēstures lieciniekus, tad ko gan es brīnos par pierobežā esošo Zilupi, vai ne? Visādi citādi iespaids par Zilupi ir absolūti pozitīvs. Par spīti lietum.

 

Ieejam vietējā veikalā papildināt ūdens krājumus, kā arī pārdevējai apjautāties par to, kāds ir pareizais virziens uz Terehovas pusi, lai lietū netīšām neaizejam kaut kur neceļos. Ak, kāds jauks siltumiņš valda veikalā! Pat negribas no tā doties prom!

 

Un tad sākam savu lietaino pārgājienu. Visa apkārtne tinas pelēkā lietus dūmakā. Cerības par telts izžāvēšanu sāk tuvoties nullei.

 

Labu gabalu ejam pa lielo šoseju. Viena pēc otras mums garām dragā lielās fūres. Gan jau šoferi ir izbrīnīti par divu kājāmgājēju atrašanos uz šosejas, turklāt šādā laikā, kad pat negantākais saimnieks suni nedzītu laukā no mājas…

 

Kad tālumā redzam Terehovas robežkontroles punktu, saprotam, ka ir pēdējais laiks meklēt kādu lauku ceļu, kas ved paralēli robežai. Un tā sākas visnotaļ dubļains pārgājiens. Kartē tik mazu celiņu nav, tāpēc kādā mirklī netīšām nonākam pie robežkontroles punkta aizmugures. Dodamies atpakaļ uz mazliet lielāku lauku ceļu, kas pēc maniem aprēķiniem ir īstais. Joprojām līst. Un joprojām visa apkārtne tīta lietus dūmakā. Absolūti vientulīgs ceļš. Visapkārt plešas skaisti lauki, kas lietus pelēkumā izskatās īpaši daiļi, vien žēl vilkt no somas laukā kameru un to mērcēt, tāpēc ar fotografēšanu šodien īpaši neaizraujos.

 

Soļojam pa šo vientulīgo ceļu, līdz tālumā pamanām mašīnas ugunis. Viss jau būtu labi, bet kāpēc auto brauc tik aizdomīgi lēni? Nekad nav patīkami, ja tavā tuvumā kāda mašīna sākt braukt īpaši lēni, bet, ja tas notiek uz šitik vientulīga ceļa, tas ir jo īpaši neomulīgi. Ja nu mēs iztraucējam kādus kontrabandistus? Dodamies uz priekšu. Mašīna mums lēnām tuvojas. Izrādās, ka tā ir robežsardzes mašīna. Auto apstājas. Apstājamies arī mēs. No mašīnas izkāpj kāds robežsargs un kaut ko jautā. Nesaprotu, lūdzu teikto atkārtot un pieeju tuvāk. Viņš prasa: “Esat apmaldījušies?”. Atbildu, ka neesam vis, dodamies pārgājienā cauri Pasienei uz Veclabadu, bet vispār mūsu pārgājiena galamērķis ir Lūznava. Viņš, protams, ir izbrīnīts, kāda velna pēc mēs esam izlēmuši doties pārgājienā tik briesmīgos laikapstākļos. Kādi nu tie laikapstākļi ir, tādi ir, ko tu tur daudz padarīsi? Prasu, vai vajadzēs uzrādīt dokumentus un caurlaidi, viņš atbild apstiprinoši. Iedodu savu ID, Ērika pasi un mūsu abu terminētās pierobežas joslas caurlaides. Robežsargam nav, kur piesieties. Viņš man dod savu vizītkarti un saka: “Ja nu kaut kas atgadās, droši zvaniet! Palīdzēsim!”. Es izbrīnīta prasu: “Kas gan te varētu atgadīties?”. Robežsargs atbild: “Nu… mazums. Ja nu satiekat kādus vjetnamiešus vai vēl kādus aizdomīgus tipus, kas pa mežiem slapstās.”. Es smiedamās jautāju: “Vjetnamiešus? Šeit? Jūs taču jokojat, vai ne?”. Bet robežsargs pilnā nopietnībā atbild: “Nē, nejokoju.”. Hmm… Robežsargs mums novēl veiksmīgu ceļu un kāpj mašīnā. Iztulkoju Ērikam robežsarga teikto un viņš saka: “Vjetnamieši, kas slapstās pa mežiem? Solveigāāāāā, kur tu mani esi atvedusi???”. Ha, ha, ha! Ja godīgi, joprojām domāju, ka tas bija kāds jociņš spociņš no robežsarga puses, tomēr, kā vēlāk uzzinu, izrādās, ka tā tiešām ir pierobežas problēma, jo vjetnamieši nelegālā veidā izmanto Latviju kā tranzītvalsti nokļūšanai uz Rietumeiropu.

 

Maza atkāpe par terminēto caurlaidi. Par tādas nepieciešamību uzzināju pavisam netīšām, meklējot apskates objektus Latgalē. Lapā par Grebļa kalnu bija rakstīts, ka tā apskatei nepieciešama pierobežas joslas caurlaide. Pirmā dzirdēšana par tādu! Domāju, ka visticamāk neviens tādu realitātē uzrādīt neliks, bet drošības labad visu nokārtoju un caurlaides mums abiem dabūju. To bez maksas var izdarīt portālā latvija.lv. Caurlaides pieteikšanas process ir vienkāršs, taču teju nedēļu man likās, ka caurlaide man nav izsniegta, jo to nekur portālā nevarēju atrast. Tikai tad, kad izdomāju mēģināt caurlaidei pieteikties atkārtoti, man izleca “logs”, ka caurlaide jau ir izsniegta.

 

Daudzviet uz kokiem izlīmēti brīdinājumi, ka pierobežas joslā aizliegts atrasties bez pases un caurlaides.

 

Nepaiet pārāk ilgs laiks, kā atkal pa ceļu aizdomīgi lēni tuvojas auto. Robežsargi. Kad auto apstājas, es uzreiz prasu: “Jāuzrāda pases un caurlaides?”. Protams. Re, te tev nu bija “gan jau neviens caurlaides neliks uzrādīt”! Gan jau arī robežsargi cerēja uz vieglu peļņu sagaidot, ka mēs neko par tādām caurlaidēm nebūsim dzirdējuši, bet nē, nē, mums ir viss, ko vajag. Ha!

 

Turpinām lietaino un nu jau arī visnotaļ drēgno pārgājienu. Kad sasniedzam Pasieni, sazvanos ar baznīcas uzraudzi, vaicājot, vai varam aplūkot baznīcu (pie viena mazliet pažūt, sasilt un paēst pusdienas, un, kas zina, varbūt arī sausumā palikt pa nakti; to visu, protams, viņai neatklāju). Izrādās, ka viņa dzīvo Zilupē, viņai nav savas mašīnas, bet, ja mēs gribam, varam viņai aizbraukt pakaļ uz Zilupi. Saku, ka mēs paši pārvietojamies ar kājām un jautāju, vai tiešām nav neviena cita, kurš varētu atslēgt baznīcu. Izrādās, ka atslēgas ir tikai viņai un prāvestam, kurš arī dzīvo Zilupē un ir bez mašīnas. Sasodīts. Meklējam kādu jumtiņu sausām pusdienām tuvākajā apkārtnē, bet neko prātīgu neatrodam.

 

Soļojam tālāk. Līst. Līst. Līst. Iepriekš domāju, ka sliktu laikapstākļu gadījumā varēsim atrast kādu pamestu šķūni un pārlaist nakti tur. Dzīves realitāte ir maķenīt citādāka – visas pamestās vietas sabrukušas tiktāl, ka tur nav nekā, kur varētu ielīst; savukārt visas apdzīvotās vietas rotā daiļas zīmes “privātīpašums”, kas skaidri liecina par to īpašnieku vēlmi netikt traucētiem.

 

Par spīti visiem lietusmēteļiem, esam absolūti izmirkuši. Izlemjam, ka līdz Vecslabadai varētu mēģināt stopēt, un tad skatīties, kur palikt pa nakti. Varbūt tur varēsim atrast kādu pamestu ēku. Protams, arī stopēšana uz šī ceļa nav nekāds dižais variants, jo daudz vairāk par divām robežsardzes mašīnām nemaz neesam redzējuši. Tomēr kosmoss ir mums labvēlīgs un atsūta kādu krievu vīru vārdā Igors. Viņš aptur auto un saka, ka līdz Vecslabadai gluži nebrauc, bet var mūs kādu gabaliņu pavest. Uzzinājis, ka plānojam šajā lietainajā dienā nakšņot slapjā teltī, viņš ir šausmās un piedāvā palikt pa nakti pie viņa, sakot, ka naudu par to negrasās ņemt. Mazliet minstinos – pieņemt viņa viesmīlību vai nē (gribās būt siltumā, bet negribās uzbāzties svešam cilvēkam), līdz viņš pieņem lēmumu mūsu vietā, iebraucot mājas pagalmā un sakot, ka ies pabrīdināt sievu. Kad Igors atgriežas, tiekam iepazīstināti ar viņa milzīgo suni, kurš izskatās draudīgs, tomēr ir īsts mīļumiņš. Izrādās, ka Igors ar sievu dzīvo moderni atjaunotā divstāvu ēkā, viņu bērni un mazbērni nupat pēc kopīgas svētku svinēšanas aizbraukuši prom, un viss ēkas otrais stāvs ir mūsu rīcībā. Igors ar sievu satraucas, lai kārtīgi izžāvējam savas slapjās mantas, palīdz telti uzmest uz krāsns un iedod čības. Mums tik ļoti paveicies, ka Igors mūs “evakuēja” no lietainā pārgājiena! Lai gan mūsu somas ir no gana ūdens izturīgiem audumiem, turklāt tās bija pārvilktas ar lietus plēvi, tomēr teju viss somu saturs ir izmircis. Iepriekš cerēju, ka pat slapjā teltī uzvelkot savu termokreklu nakti gan jau kaut kā pārcietīšu, bet atklājas, ka gan guļammaiss, gan termokrekls ir izmirkuši. Redz, bez Igora mums draudētu reāla nosalšana pašā vasaras vidū. Telts slapja, somas saturs slapjš, paši slapji līdz ādai. Pat mans visu-izturīgais-pogu-telefons ir izmircis tā, ka uzvedas absolūti neadekvāti, visi sensori no baltiem kļuvuši sarkani, un ir lielas aizdomas, ka telefons vairs nebūs dzīvotājs. Palūdzu Igora sievai rīsus, kur telefonu iebāzt pa nakti cerībā, ka rīsi absorbēs mitrumu.

 

Kad esam pārģērbušies sausās drēbēs, tiekam aicināti uz virtuvi, kur galdā tiek celta aukstā zupa, pašcepta maizīte no Krievijas miltiem (turienes graudi ir bez ķimikāliju piejaukuma, tāpēc milti ir kvalitatīvāki, bet maize - garšīgāka), vietējo ezeru zivju konservi, siers un citi labumi. Un, jā, arī īsts Krievijas šņabis. Sildīšanās nolūkos.

 

Pie galda pļāpājot nosēžam vairākas stundas. Igors ir Krievijas pilsonis, brauc turp iepirkties reizi divās nedēļās. Gan viņš, gan viņa sieva strādā, bet vispār šajā reģionā ir lielas bezdarba problēmas. Stāsta, ka abi ar sievu ir izpalīdzīgi, laiku pa laikam uzņem savā auto stopētājus, kā arī visādi citādi palīdz cilvēkiem. Igors saka, ka ir cilvēki, ar kuriem grūti komunicēt, bet viņam, ieraugot mūs, uzreiz bija sajūta, ka būs viegli un forši. Par spīti valodu barjerām, kas man liek lēkāt starp lauzītu krievu un angļu valodu, nepārtraukti tulkojot abos virzienos. Kad šo Igora teikto pārtulkoju Ērikam, viņš saka: “But that’s true, your laughter always breaks ice!”. Savukārt pats Igors šķiet absolūtākais krievu sirsnības iemiesojums.

 

Ēriks gribēja piedzīvot Latgali, nu tad arī, lūk, piedzīvojam to uz pilnu klapi. Kur gan es atrastu vēl izcilāku latgaļu-krievu viesmīlības piemēru? Vēlāk Ēriks smejas, ka šādi piedzīvojumi iespējami tikai kopā ar mani.

 

Sarunājam, ka rīt pa ceļam uz darbu Igors mūs aizvedīs līdz krustojumam, no kura ērti varēsim sasniegt Draudzības kurgānu. Novēlam arlabunakti un dodamies gulēt.

 

Neticama diena, kas pierāda to, ka vienmēr viss atrisinās vēl labāk, nekā iespējams iztēloties. No sākuma šķita nereāli pat nostopēt kādu mašīnu, jo to vienkārši nebija, bet beigu galā tikām ne vien pie mašīnas, bet arī pie naktsmājām! Apbrīnojami, cik gan viesmīlīgi cilvēki atrodami šajā pasaulē! Ne jau kurš katrs būtu gatavs svešus ceļiniekus izguldīt pie sevis, turklāt vēl pacienāt ar brangām vakariņām. Paldies, ka šādi cilvēki ir, paldies, ka šādas mistiskas satikšanās notiek.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now