2017. gada 23. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža. Uz karstajiem avotiem ar armijas eskortu

Ceļamies plkst. 07:00. Kā pieklājas. Pēc dienišķās brokastu dziras ķeramies klāt immorteļļu kātiem, kurus vakar sasmalcinājām pārāk garos posmos.


Ap pusdienlaiku pie mums ierodas trīs Margošas draugi, divi francūži un viena vietējā. Kopīgi ieturam garas, garas pusdienas, kurās ir vakardienas gardais plovs.


Pēc tam ar Farangisu un Adri dodamies ceļā uz karstajiem avotiem, jo šodien ir svētdiena – lielā mazgāšanās diena. Lai sasniegtu avotus, vienā virzienā jākāto apmēram 4 km. Taka ved gar armijas posteni, kurā dzīvojošie armijnieki vēro, lai neviens nemēģina šķērsot Pandžas upi. Pāris armijnieki kaut ko sāk bļaut mūsu virzienā, bet palielās distances dēļ teiktais nav sadzirdams. Turpinām soļot tālāk. Atkal kaut ko uzbļauj. Nesaprotam. Ejam uz priekšu. Pēkšņi pamanām, ka divi vīri ar suni nāk mūsu virzienā. Vienam no vīriem rokās ir automāts. Nevarētu teikt, ka diži jauka sajūta redzot, ka uz tavu pusi nāk armijnieks ar automātu rokās... Es iepriekš biju paguvusi uzņemt ļoti labu kadru ar armijnieku pie sargtorņa, bet tagad, kad mums tuvojas armijnieki, izlemju, ka labāk ātri jāizdzēš visas militārā posteņa bildes, kamēr nav par vēlu. Pēc mirkļa gan šo pārsteidzīgo soli nožēloju, jo izrādās, ka armijnieki tikai gribēja pateikt, ka šī taka nav paredzēta staigāšanai un pajautāt, kurp mēs dodamies. Farangisa viņiem skaidro, ka pa šo taku vietējie gadu gadiem iet uz karstajiem avotiem. Viņa saka, ka armijnieki varot mūs pavadīt, ja mums netic. Vīri aiziet atpakaļ uz savu posteni, bet mēs lēnām turpinām ceļu. Farangisa gan mazliet saputro, kur atrodas takas turpinājums, un mums nākas iet atpakaļ. Pa to laiku pie mums atkal pietuvojas armijnieki. Šoreiz bez šaujamā. Viens mums pat iedod monokli, lai varam papētīt Afganistānu tuvplānā. Pārsteigums! Abi armijnieki un sunene, kura izrādās mūsu Rembo meita, pavada mūs tālāk. Pēc brīža nonākam pie tik briesmīga paskata takas (vai to vispār var nosaukt par taku?), ka es saku, ka negrasos mirt karsto avotu dēļ. Vietējie par to tikai uzjautrinās. Abi armijnieki mums ar Adri palīdz pievarēt takas klinšaināko un bīstamāko posmu, turot aiz rokām. Cik mīļi un negaidīti, paldies! Pārsteidzošā kārtā viens no viņiem pa šīm klintīm pārvietojas ar iešļūcenēm, bet otrs vispār ar basām kājām! Kā?? Takas tālākais posms ir vēl briesmīgāks – ļoti šaura taciņa, kur knapi ir vieta vienai kājai un tā pati slīd uz leju, bet lejā – dziļa krauja un vieni vienīgi akmentiņi, nav kur pieķerties. Labi, ka šis briesmīgais posms ilgst vien neilgu laiku. Ak, kādi šaušalīgi putekļi! Visu laiku lido acīs no priekšā ejošā soļiem! Armijnieki mūs izvada cauri visai bīstamajai takai, bet, kad nonākam uz Pamira lielceļa, mūs atstāj, jo nu esam drošībā. Redz kā, sākotnēji biedējošā armijnieku parādīšanās pārvērtās ļoti jaukā un noderīgā eskortā.


Turpinām soļot pa ceļu. Pēc kāda brīža apstājas viens busiņš, šoferis prasa, vai mūs nevajagot aizvest uz priekšu. Adri un Farangisa cauri bagāžniekam iekāpj aizmugurē, bet es iespiežos vidējā rindā tā, ka knapi varu aiztaisīt durvis. Kopīgi nobraucam gan pavisam mazu gabaliņu, jo karstie avoti jau drīz ir klāt.


Vīriešiem paredzēts dabīgs baseins zem klajas debess, bet sievietēm uzbūvēta apmēram 4x4 m betona būda, kurā pa vienu sienu iekšā tek siltais avots, bet pa otru sienu tas iztek laukā upē. Avota ietekas vietā baigi laba dabīgā “džakuzi masāža”. Protams, žēl, ka zem klajas debess esošā vanna paredzēta tikai vīriešiem. Bet, jā, sievietes ķermenis šajā kultūrā ir slēpjams no svešiem acu skatieniem. Ūdens tik silts! Turklāt veselīgs - nav jau vis šāds tāds parasts ūdentiņš, bet gan minerālūdens ar ārstnieciskām īpašībām. Lai gan apkārtne šķiet sausa, zemes dzīles šajā reģionā ir pilnas ar dažādiem vērtīgiem minerālūdeņiem.


Kad esam kārtīgi izplunčājušās tā, ka āda sačokurojusies, sākam atpakaļceļu. Pēc patīkamās peldes uzmācies slābanums, tāpēc ceram, ka atkal garām brauks kāda automašīna, kurā būs vieta arī mums. Nekā… Visa ceļa garumā mums garām pabrauc tikai viena vieglā mašīna, kas jau līdz malām pilna ar pasažieriem. Tā nu nākas visu ceļu mērot kājām. Izrādās, ka uz armijnieku posteni ved pavisam jauka taciņa. Prasu Farangisai, kāpēc iepriekš negājām šeit, bet mocījāmies pa bīstamo taku, kas, kā tagad izrādās, nemaz nebija nekāda taka (man jau tā izskatījās!). Farangisa man atbild: “Man taču jums jāparāda visi ceļi!”. Jā, paldies. Nav jau brīnums, ka armijnieki brīnījās par mūsu izvēlēto maršrutu… Kad nokļūstam mājās, esam jau atkal nosvīdušas no kāpiena kalnā. Derētu vēl kāda vanna.


Vakariņās Margošas taisīts kartupeļu sautējums. Nē, kartupeļi nav mana stihija. It sevišķi, ja kārtīgi bagātināti ar sāli. Bobo izdomā, ka beidzot jānoprovē Adri atvestais ungāru vīns. Attaisāmā nav. Izmēģina šā, izmēģina tā, līdz beidzot Margoša kopā ar Ošuru korķi iedzen uz iekšu. Visi smejas, ka gluži kā dzemdības, tikai uz iekšu. Vesels teātris.



© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com