© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 18. jūlijs. Tadžikistāna, Pamira lielceļš no Dušanbe uz Horugu. Līkumu līkumi, aizas un bedres

Šodien dosimies uz Pamiru!!

 

Ir pavisam agrs, vēl tikai plkst. 05:00, kad trijatā ar Ošuru un Adri dodamies laukā no mājām. Iesēžamies Ošura drauga auto. Adri grib piesprādzēties, bet nav, kur iespraust jostu. Priekšējiem sēdekļiem jostu vispār nav. Atpakaļskata spogulis arī nav manāms. Ošurs iepriekš teica, ka viņa draugs ir lidotājs, nu sāku aizdomāties, ka tas varbūt bija jociņš vērsts uz viņa braukšanas stilu, bet noskaidrojas, ka viņš nudien ir pilots. Pa ceļam uz ielas redzu meiteni, kas sporto… tradicionālajā kleitā un lakatā. Interesants skats.

 

Nokļūstam placī, kurā iespējams sarunāt džipus. No sākuma Ošuram visi šoferi saka, ka mašīnas jau pilnas, bet beigu galā viņam izdodas vienā džipā vietas sarunāt. Drīz uzrodas arī Farangisa. Skatoties, kā visi šoferi džipiem uz jumta sien klāt mantu kaudzes, sāk likties, ka vēroju kādu filmu par Āfrikas safari. Nereāla sajūta. Vai tiešām mēs tūdaļ sāksim braukt pa vienu no pasaulē augstāk esošajiem ceļiem, Pamira lielceļu, ko pat pieredzējuši piedzīvojumu meklētāji uzskata par visnotaļ ekstrēmu pieredzi?? Jā!!

 

Kopā džipā esam deviņas personas, es, Adri, Ošurs, Farangisa, kāda 79 gadus veca kundzīte, viens vīrietis, tētis ar mazu meitenīti un šoferis. Mēs, meitenes, iekārtojamies aizmugures rindā, es iespraucos vietā pie loga, lai varu pa ceļam mēģināt ko nofotografēt.

                                      

No sākuma ceļš ir asfaltēts, bet tad labais segums nozūd, un sākas grants ceļš. Vietām asfalts uzrodas, bet pazūd tikpat ātri, cik parādījies. Iepriekš domāju, ka gan jau Google attēlos redzami paši baisākie skati no Pamira lielceļa, kas uzņemti n-tajos eksemplāros vien dažās šī ceļa vietās, bet izrādās, ka realitātē lielākā daļa ceļa izskatās tieši tā, kā Google šausminošajās fotogrāfijās. Brīžiem, paskatoties laukā pa logu, ceļu zem sevis neredzu, vien aizu. Šoferis dragā tik traki, ka visu laiku nākas turēties, lai neiebumsītu ar galvu griestos vai logā. Šofera braukšanas stils šķiet ļoti agresīvs, tomēr viņam ir laba reakcija un šķiet, ka arī liela pieredze. Uz ceļa laiku pa laikam pastaigājas vai guļ (!!) pa kādai govij, kazai, ēzelim. Mani pārsteidz, ka šoferis par tiem nesatraucas, bet brāžas garām vien pāris centimetru attālumā no dzīvniekiem, izskatās, ka arī zvēriem mašīnu klātbūtne nerūp.

 

Uz ceļa caurmērā pārvietojas dažādi 4x4 džipi kā mūsējais, bet netrūkst arī vecu žigulīšu un lielo KAMAZ. Mūsu šoferis dragā visiem garām. Mazajiem žiguļiem nākas pavirzīties maliņā, kad tiem uztaurē mūsu lielais džips. Vispār ceļš izskatās vienvirziena, bet kaut kādā maģiskā kārtā, gluži kā Harijā Poterā, kad nepieciešams samainīties divām mašīnām, vieta atrodas. Vai varbūt tiešām te darbojas maģija?

 

Pēkšņi no jumta nokrīt viena no somām! Labi, ka uz ceļa, nevis kādā aizā… Man jau likās, ka šāda somu pārvadāšanas metode nav īpaši uzticama.

 

Pēkšņi izrādās, ka vienā vietā uz ceļa noplīsusi liela mašīna ar cisternu, garām tai pabraukt nevar. Redz, ne vienmēr Harija Potera maģija darbojas… Gan mūsu šoferis, gan citi šoferi izsēdina savus pasažierus un mēģina smago mašīnu apbraukt pa tādu kā nogāzi. Tas veiksmīgi arī izdodas. Mēs tikmēr soļojam uz priekšu ar kājām. Īstenībā baigi paveicies, ka cisterna noplīsusi šeit, nevis kādā vietā, kur vispār nav nekādu apbraukšanas iespēju.

 

Kad sasniedzam Kalnu Badahšānu, autonomu administratīvo vienību, kas aizņem teju pusi Tadžikistānas, auto apstādina militāristi un prasa man un Adri uzrādīt pases un vīzas. Arī brauciena turpinājumā mums abām ik pa laikam kādam militāristam jāuzrāda pases.

 

Ceļš nogurdinājis ne tikai mūs, bet arī mašīnu, un kādā mirklī to nākas dzesēt. Bet mēs priecājamies par iespēju izlocīt kājas. Arī paši mašīnā cepamies ne pa jokam, tāpēc lielāka daļa logu tiek turēti atvērti, bet paši sēžam ietinušies šallēs. Ceļš ļoti putekļains, šķiet, ka plaušas pilnas ar tiem, kaut arī putekļainākajās vietās logi tiek aizvērti.

 

Kad esam apmēram pusceļā, piestājam ceļmalas kafejnīcā papusdienot. Mēs ar Adri pasūtām plovu, mūsu pirmo tadžiku plovu! Garšīgs! Man ļoti patīk tas, ka gaļa ir nevis iemaisīta plovā, bet tikai uzlikta virsū.

 

Pēc pusdienu pauzes mums nomainās šoferis. Jāteic, ka jaunais šoferis šķiet vēl agresīvāks par iepriekšējo. Arī Ošurs un Farangisa saka, ka tik ātri pa šo ceļu viņi nekad nav braukuši…

 

Līdz ar jaunu šoferi drīz vien nāk pārmaiņas arī ainavā – ceļš sāk vīties gar upi, kuras otrā krastā atrodas Afganistāna. Mazliet sirreāli. Var redzēt gan afgāņu mājas, gan cilvēkus.

 

Ja man būtu šis ceļš jāraksturo īsumā, es teiktu, ka tas ir debešķīgi skaists, bet ellišķīgi bīstams. Tomēr sajūsma par kalnu skaistumu aizēno jebkuras bailes, un es vienkārši paļaujos, ka šoferis zina, ko dara. Kas cits atliek? Šis ceļš piemērots tikai cilvēkiem ar izturīgiem nerviem, jo skati ir visnotaļ draudīgi. Un svarīgs arī stiprs kuņģis - mašīna ne pa jokam lēkā un kratās visos iespējamos virzienos. Ja varētu apvienot braukšanu pa kartupeļu lauku, amerikāņu kalniņus un atrašanos vētras laikā uz kuģa, tad rezultāts būtu pārvietošanās pa Pamira lielceļu, he, he. Viens no vīriešiem ik pa laikam lūdz apturēt auto un kāpj ārā izvemties. Tāpēc… ja nav dzelzs nervu un izturīga kuņģa, uz šī ceļa labāk nevajag rādīties.

 

Kalnu ainava brauciena laikā lēnām mainās no jauki zaļas uz arvien vientulīgāku un klinšaināku, pēdējā posmā uzrodas pavisam gigantiski klinšu masīvi, kas rada ļoti neparastu gaisotni. Viss, kas šeit redzams – upe, milzīgi kalni tās otrā krastā, šaurs un putekļains ceļš ar klinšu sienu šajā pusē. Daudz labāk jutos, kad aiz loga redzēju dziļu aizu, nekā tagad – mutuļojošu ūdeni.

 

Kad atkal lienam laukā no auto, lai to dzesētu, man liekas, ka esmu iekāpusi kādā “National Geographic” fotogrāfijā. TĀDUS kalnus vēl nekur neesmu redzējusi. Neiedomājams dabas varenums, pret ko cilvēks tāds niecīgs puteklītis vien ir… Kur vien veries – klinšaini kalni, vientulīgs ceļš, pāris mašīnas un aitu/govju ganu apmetnes. Tas arī viss. Brīnos par tiem retajiem cilvēkiem, kuri šeit apmetas uz dzīvi. Apbrīnojami skaista vieta, bet dzīve te noteikti ir grūta. Kalnu varenums šeit ir prātam neaptverams un ar vārdiem neaprakstāms. Tas ir jāpiedzīvo, citu variantu nav.

 

Iepriekš mazliet baidījos no Pamira lielceļa, bet nu esmu kļuvusi par absolūtu tā fani. Tik skaistu ceļu nekur neesmu redzējusi. Un, pieejot ar pareizu attieksmi, arī brauciens nešķiet baiss.

 

Ļoti ātri satumst. Nakts tāda riktīgi melna. Ik pa laikam no tumsas iznirst tadžiku robežsargi, kuri maršē gar upes krastu.

 

Pēc 14 stundu brauciena sasniedzam Horugu un apmetamies viesnīcā, kura pieder Ošura brālēnam. Vakarā kopīgi iedzeram tēju, kā jau te pierasts.

 

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now