© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 17. jūlijs. Tadžikistāna, Dušanbe. Gaidīt, gaidīt un vēlreiz gaidīt!

Jau rīta agrumā kopā ar Ošuru dodamies uz lidostu, lai es varu dabūt dokumentu par to, ka mana bagāža nav atrasta. Lūdzu, lai uz ziņojuma uzspiež zīmogu, bet lidostas darbinieks atbild: “Mums nav zīmoga. Nesatraucies, paziņojums jau tāpat ir gana oficiāls.” Nu nezinu, man tas neizskatās diez ko oficiāls. Lūdzu nokopēt arī manis rakstīto iesniegumu, kā arī Maskavas lidostas sniegto atbildi (telegramma!!) par to, ka Maskavā bagāža nav nedz reģistrēta, nedz atrasta. Onkulis nosmejas: “Un ko vēl tev vajadzēs?”. Es atsmeju pretī: “Manu somu!!”. No šī darbinieka Ošurs dabū arī telefona numuru un adresi pašai UTair kompānijai. Dodamies turp. Ierodamies mazmazītiņā kantorī. Izrādās, ka par pazudušajām somām atbildīgā persona vēl nav ieradusies. Mūs uzcienā ar tēju. Iepriekš biju lasījusi, ka siltajās zemēs cilvēki karstās dienās dzer daudz tējas. Nu to varu novērot un izbaudīt arī klātienē. Beidzot ierodas atbildīgā persona, nokopē visus manus dokumentus un sola dot ziņu. Tas arī viss. 

 

Pēc tam ar Adri dodamies iepirkšanās tūrē, lai varu iegādāties visu dzīvei Pamirā nepieciešamo. Iepirkšanās centrs principā izskatās kā tirgus, tikai zem jumta. Cenas – tuvu mūsu cenu līmenim. Gribu nopirkt legingus, bet pārdevēju nekur neredzu. Prasu ejas otrā pusē strādājošai sievietei, vai viņa nezina, kur ir legingu pārdevēja. Viņa pienāk pie letes, palūr tai pāri un skaļi nobļaujas. No letes apakšas izlien pārdevēja. Izrādās, ka viņa tur vēsā mierā snauda!

 

Žēl, ka līdz šim nav īsti sanācis iemūžināt foto sievietes, kas ir Dušanbe krāšņākais zieds ar savām tadžiku kleitām un lakatiem. Koši! Un sievišķīgi. Pat apstādījumos strādājošās sievietes darbojas oranžās vestēs un… kleitās. Vīrieši caurmērā ģērbjas džinsos un t-kreklos, lai gan bieži redzami arī pavecāki vīri garos, garos kreklos (gluži vai kleitās!), auduma biksēs, tibiteikās un ar bārdām. Šie garie tērpi gan vīriešiem, gan sievietēm ir karstajam klimatam izcili atbilstošs apģērbs (pati pārbaudīju!). Saule necepina ādu, bet audums vējā patīkami plivinās ap miesu.

 

Ir plkst. 13:00, kad nokļūstam pie Dušanbe vienīgā tūrisma preču veikala (vismaz pēc vietējo teiktā), kas atrodas nesen atvērtā iepirkšanās centrā. Veikals ciet. Tiesa, iekšā deg gaisma, arī TV nav izslēgts. Tad jau laikam aizvērts vien uz īsu brīdi, lai gan uz durvīm nekādas lapiņas ar info nav. Garām iet kāds vīrietis, pajautāju viņam, vai nezina, kad veikals būs vaļā. Viņš atbild, ka gan jau drīz - visticamāk pārdevējs ēd pusdienas vai skaita lūgšanu. Lūgšanu? Tādu attaisnojumu pārdevēja prombūtnei vēl nav nācies dzirdēt.

 

Dodamies pusdienot arī mēs uz pretējā ielas pusē esošo bāru “Wild West”, kurā ar savu kovboju cepuri es tīri labi iederos kā interjera objekts. Pēc pusdienām ejam atpakaļ uz tūrisma veikalu. Ir jau plkst. 14:00. Durvis joprojām ciet. Garām čāpo kāds puisis, kurš nolemj mums izpalīdzēt, piezvanot uz tālruņa numuru, kas redzams pie veikala izkārtnes. Saka, ka pārdevējs ieradīsies pēc stundas. Ak tā. Tik ilgi jau te nesēdēsim, dodamies sapirkt citas nepieciešamās mantas un pēc stundas atgriežamies. Joprojām no pārdevēja nav ne miņas. Labi, ka veikaliņa ārpusē ir piknika krēsli, sēžam un gaidām. Un prieks, ka iepirkšanās centrā darbojas kondicionieris, jo uz ielas ir šaušalīga cepešpanna. Man reāli vajag mugursomu. Nevaru iet prom. Un cauri vitrīnai redzu ideāla izmēra somu. Paiet vēl viena stunda. Uzrodas divi vīrieši, kuri prasa, vai gaidām veikala atvēršanu. Arī viņi piezvana un noskaidro, ka… pārdevējs ieradīsies pēc stundas. Ko?? Izklāstām savu gaidīšana stāstu. Viens no vīriešiem man iedod savu numuru, saka, lai pēc stundas viņam piezvanu, jo viņš būs iepirkšanās centrā un varēs patikt, vai veikals jau ir vaļā.

 

Tā nu ejam sapirkt vēl citas lietas, un pēc stundas zvanu vīrietim. Veikals beidzot ir vaļā! Jau ceturto reizi dienas laikā mērojam ceļu uz veikalu. Ieejam veikalā, bet pārdevējs mums vispār nepievērš vērību. Izpētu noskatīto somu, bet baigi dārga – 950 somoni. Latvijas līmeņa cena. Bet kas gan cits man atliek? Somu vajag. Gribēju nopirkt arī kādu silto drēbju kārtu, bet, paskatoties uz cenām, pārdomāju. Cerams, ka kādu džemperi varēšu aizņemties ciemā. Pieeju pie galda, un tikai tagad pārdevējs beidzot atraujas no datora. Prasu, vai varu somai dabūt kādu atlaidi. Vīrietis piedāvā pārdot par 900 somoniem. Vaicāju, vai nevar vēl lētāk, ņemot vērā, ka gaidījām viņu četras stundas. Viņš atbild, ka nevar, jo diži daudz viņi ar šo veikalu nemaz nenopelnot. Tā kā ilgā gaidīšana un staigāšana šurpu turpu mani bija jau nokaitinājusi, arī pārdevēja vienaldzīgā attieksme nebija diži patīkama, tad man izspruka: “Nu ja nestrādā, tad jau nav arī brīnums, ka neko nevar nopelnīt.”. Neganti? Jā. Bet godīgi. Vīrietis, protams, sapūtās, jo redz, pārdevējs saslimis, bet viņš ir veikala īpašnieks, kurš parasti uz vietas veikalā nestrādā, bet šodien speciāli ieradās. Labi, varbūt izteicos mazliet par asu, bet galu galā, tā ir viņu iekšējā veikala problēma, nevar klientam likt gaidīt no plkst. 13:00 līdz plkst. 17:00. Tikpat labi varēja uzlikt zīmīti, ka veikals šodien vispār slēgts. Ai, štrunts ar visu. Palūdzu, lai man iedod pirkuma čeku, ko vēlāk uzrādīt apdrošinātājiem. Viņš nemākot apieties ar kases aparātu, tāpēc piedāvā man kādu no vecajiem čekiem. Viņiem tur pilna kastīte ar čekiem. Atbildu, ka man der čeks, sākot ar 14. jūlija datumu. Viņš atrod tikai vienu čeku puses vērtībā. Tad viņš piezvana kādam, kārtīgi izlamājas uz šo personu un saka man, ka jāpagaida kādas 20 minūtes. Tikai gaidi un gaidi… Pēc 20 minūtēm ierodas vēl kāds vīrietis, kurš tā vietā, lai izsistu man jaunu čeku pilnā somas vērtībā, izsit čeku atlikušās summas vērtībā. Tā te tas notiek.

 

Tā kā Ošura mājās internets ir ļoti lēns, tad dodamies uz vienu kafejnīcu, lai varu nosūtīt pēdējos e-pastus bagāžas meklējumu sakarā. Pēc kāda laiciņa tur uzrodas arī viens puisis no vakardienas pārgājiena! Kāda sagadīšanās! Esam pilsētā tikai ceturto dienu, bet jau saskrienamies ar paziņu! Vietējie smejas, ka Dušanbe ir kā tāds liels ciems, kur visi viens otru pazīst.

 

Kad vakarā nonākam Ošura kāpņutelpā, daudziem kaimiņiem durvis joprojām ir vaļā. Viņiem pat esot viens tāds datums, kad visi staigā ciemos viens pie otra un ciemiņi tiek uzņemti ar bagātīgi klātiem galdiem. Tad visu dienu durvis tiekot turētas plaši atvērtas.

 

Mūs sagaida tradicionālais ēdiens kурутоб – kefīrs, tāds kā saplucināts lavašs, paprika, gurķi, dilles un citi dārzeņi, viss slāņainā kārtojumā vienā milzīgā šķīvī. Ļoti gards un svaigs ēdiens, ideāli piemērots karstai vasaras dienai. Saldajā – melone. Ak, kādas te debešķīgas melones!!

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now