© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 13. jūlijs. Ceļā uz... Tadžikistānu!

Es braucu uz Tadžikistānu!! Nopietni? Uz Tadžikistānu? Jā! Pašai grūti noticēt. Bet nebūs gluži tā, ka es tur tikai kāpelēšu pa kalniem, nē. Varbūt pamanīji, ka nesen devos uz diviem GLEN semināriem Francijā un Vācijā. Tagad šī apmācību cikla ietvaros  uz  trīs mēnešiem pienācis laiks doties tā saucamajā praksē uz Tadžikistānu. Kopā ar mani projektā piedalīsies arī ungāru meitene Adrienn jeb Adri. Dzīvosim vienuviet ar tadžiku ģimeni mazmazītiņā Pamira kalnu ciematiņā Avj, kas Google kartē atrodams vienīgi ievadot tā koordinātas 36.924032, 71.501736. Jā, tas ir nekurienes vidū blakus Afganistānas robežai (bet nevajag satraukties - no Afganistānas mūs šķirs upe!). Palīdzēsim vākt ārstniecības augus ģimenes NVO “Gulu Giyoh”, dokumentēsim vietējo kultūru un tradīcijas, izbaudīsim Tadžikistānu. Nu kaut kā tā. Īsāk sakot – jauns piedzīvojums!! Tāds ne pa jokam. Šķiet, ka no visiem cilvēkiem, kuriem stāstīju par šo avantūru, tikai divi vai trīs uz to raudzījās pozitīvi un bez bažām. Viena bija teju 90 gadus veca sieviete, kura daudz ceļojusi un vienmēr atkārtojusi, ka redzēto neviens nevar atņemt, tāpēc jādodas pasaulē un tā jāiepazīst. Otra bija mana bijusī ģeogrāfijas skolotāja vecumā pāri 70 gadiem, kura pati nupat atgriezās no 2,5 mēnešu viesošanās Austrālijā. Visi pārējie uz šo avantūru lūkojās visnotaļ skeptiski un ar lielu satraukumu. Smieklīgākais, ka lielākā daļa draugu visvairāk raizējās ne jau par briesmīgajiem ceļiem, Afganistānas tuvumu vai citiem puslīdz saprotamiem faktoriem, bet gan par to, ka es varētu atgriezties ar tadžiku vīru, ha, ha, ha! Neraizējieties, man šādu plānu nav.

 

Jau laicīgi dodos uz Rīgas lidostu, lai nodotu savu smago mugursomu un ātri tiktu galā ar visām formalitātēm. Izrādās, ka mana mugursoma ir tieši vienu šampūnu par smagu. Mans vienīgais šampūns, eh...

 

Aiz loga briesmīgs lietus, viss ietinies pelēkā miglā. Jācer, ka tas neaizkavēs manu reisu.

 

Plkst. 13:10 lidmašīna paceļas gaisā, un sākas lidojums uz Maskavas Vnukovo lidostu. Par spīti briesmīgajiem laikapstākļiem, lidojums ir mierīgs. Blakus sēž kāds vīrietis, ar kuru man nākas sākt praktizēt krievu valodu, jo viņš tāds varen pļāpīgs. Sastāstīja, ka iepriekšējā reizē šīs firmas lidmašīnai pirms nolaišanās Maskavā apstājušies divi dzinēji, un viņi knapi, knapi nosēdušies. Nu vai tad tādas lietas jāstāsta pirms lidojuma? Lai visu lidojuma laiku nebūtu ar viņu jāpļāpā, izdomāju izlikties, ka guļu. Pēc mazāk kā divām stundām nolaižamies Maskavā. Sekoju savienoto lidojumu zīmēm un nonāku pie pasu pārbaudes. Izskatās, ka tur nav neviena darbinieka, bet pēc mirkļa no kāda stūra izlien viens vīrietis. Prašņā, no kurienes, uz kurieni, apzīmogo biļeti un liek doties cauri drošības pārbaudei. Šitā gan tāda mini pārbaude - elektronika un šķidrumi no somas nav jāizkrāmē, soma jāuzliek uz lentas un pašai jāiziet cauri metāla detektoram. Turpinu sekot norādēm un nonāku pie vēl vienas pasu pārbaudes. Sieviete prasa ne tikai no kurienes un uz kurieni lidoju, bet arī ar kādu nolūku dodos uz Tadžikistānu. Diez, kāda viņai darīšana? Tieku pie vēl pāris zīmodziņiem uz biļetes, kā arī pie tranzīta zīmodziņa pasē. Interesanti, ka kaut arī gāju cauri starptautisko lidojumu zonai, neviens no darbiniekiem pat nepūlējās runāt angliski. Šķiet, ka viņi savu valodu uzskata par starptautiski zināmu.

 

Staigāju pa nelielo lidostu, meklējot ērtu vietu ar elektrības kontaktiem, jo līdz nākamajam reisam jāgaida apmēram 7 stundas. Atrodu tikai vienu vietu, kur netālu no sola pieejams elektrības kontakts. Taisnības labad jāsaka, ka divi kontakti, bet viens no tiem nedarbojas. Mēģinu tikt pie interneta, bet tiek prasīta reģistrēšanās, ko var veikt vai nu ar Krievijas mobilā telefona numuru vai arī e-pasta adresi. Skaidrs, ka izvēlos e-pasta adresi. Piereģistrējos, un izlec logs, ka uz e-pastu nosūtīts aktivizācijas links. Parasti šādos gadījumos var atvērt e-pastu un linku aktivizēt, bet šeit tas nav iespējams, visu laiku izmet reģistrēšanās lapas logu. Sazinos ar māsīcu Kristīnu un piereģistrējos ar viņas e-pastu, viņa no mājām aktivizē linku un atsūta man paroli. Es priecīgi turpinu veikt tālākos soļus, bet atduros pret prasību ievadīt Krievijas mobilā telefona numuru, uz kuru tiktu nosūtīts vēl kāds kods, kurš jāievada wifi lapā. Kā lai ārzemnieki šajā lidostā tiek pie wifi?? Man jau sāk zust cerības tikt pie interneta, kad atceros par vienu CouchSurfing puisi no Sanktpēterburgas, kuru reiz uzņēmām pie sevis mājās. Man joprojām telefonā saglabāts viņa numurs. Aizsūtu viņam sms ar jautājumu, vai wifi reģistrācijai varu lietot viņa numuru. Viņš laipni atļauj, paldies! Redz, cik negaidītā kārtā var noderēt kādi sen nelietoti telefona numuri.

 

E-pastā mani sagaida mazlietiņ šokējoša ziņa no Ošura, puiša, pie kura uz pāris dienām paliksim Dušanbe. Viņš ir mazdēls organizācijas “Gulu Giyoh” īpašniekam. Izrādās, ka Dušanbe mums nāksies palikt ilgāk, nekā domājām, jo patlaban Pamira ceļš ir slēgts plūdu un zemes nogruvumu dēļ. Kad tas atkal būs atvērts, nav zināms. Welcome to Tajikistan!

 

Paiet pāris stundas, un sāk gribēties ēst. Izlemju izmēģināt ūdens vārāmo spirāli. Pēc neilga brīža ūdens sāk kūpēt tā, ka sabīstos, vai tūlīt nesāks aurot kādi dūmu detektori. Tas gan būtu kaut kas!

 

Visu laiku manā sektorā praktiski nebija cilvēku, bet nu tuvojas vakars un soli sāk aizpildīties. Man vienmēr licies, ka lidostās nevar saprast, kurā valstī tu atrodies, bet šeit ir manāmi citādāka publika nekā ierasts. Caurmērā tikai un vienīgi vīrieši, turklāt izteikti tumsnēji vīrieši. Pat nesaprotu, kādā valodā viņi runā. Un vēl pāris tantes lakatos un puķainās kleitās. Negaidīju, ka jau Maskavas lidostā jutīšos izlecoša no apkārtējās sabiedrības.

 

Jāiet izlocīt kājas! Citur lidostā novērojami arī ne tik tumsnēji cilvēki. Izrādās, ka vieta, kur iepriekš sēdēju un konstatēju, ka man apkārt sasēduši praktiski tikai vīrieši, ir sektors, no kura izlidos mana lidmašīna uz Dušanbe. Āaa, redz kā izskatās tadžiki! Diezgan pamatīgi atgādina gruzīnus.

 

Cik ilgi staigāsi pa lidostu, kurā visi veikali slēgti un visi kakti jau izložņāti? Atkal apsēžos. Netālu no manis kāds puisis noliecies uz zemes. Meklē elektrības kontaktu? Oi, nē. Praktizē musulmaņu lūgšanu.

 

Beidzot pienācis laiks doties uz manu reisu. Pie izlidošanas punkta cilvēki sapulcējušies nevis rindā, bet gan barā, visnotaļ liels bardaks. Sekoju bara plūdumam un lēnām virzos uz priekšu. Caurmērā visi cilvēki man augumā līdz plecam. Plkst. 22:00 no Maskavas izlidoju uz Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbe.

 

Lidmašīnā blakus sēdošā sieviete man prasa, vai es dodos mājās. Ha, ha, vai tiešām izskatās, ka manas mājas ir Dušanbe?

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now