© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 25. jūnijs. 30 km pārgājiens Mērsrags - Ķesterciems. Dzeloņdrātis, gulbji un laivu lērums

Dažādu iemeslu dēļ nojuka plānotais divu dienu pārgājiens un tam paredzētā kompānija, taču mājās sēdēt īsti negribējās. Izdomāju piedāvāt saīsinātu plānotā pārgājiena versiju Mērsrags – Engure (ar iespēju to pagarināt līdz kādam tālākam ciemam, ja būs luste uz iešanu) vecajam klasesbiedram Ilmāram, kurš tieši nesen bija konsultējies par pāris maršrutiem Latvijā. Nemaz necerēju uz pozitīvu atbildi, bet uzreiz saņēmu piekrišanu! Lieliski!

 

Tā nu plkst. 07:30 tikāmies autobusā Rīga – Mērsrags, bet jau ap plkst. 09:30 varējām sākt čāpošanu. Ilmārs gribēja aplūkot vienu vai otru Mērsraga molu, bet izskatījās, ka tie abi ieslēgti aiz žoga. Žēl. Devāmies meklēt piekļuvi jūrai, ar ko arī nemaz tik ātri negāja. Tad viens pagalms, tad vēl viens ar niknu suni. Beidzot ieraudzījām cerīgu taciņu uz jūras pusi, bet tur priekšā žogs ar dzeloņdrāšu vijumu. Cik mīļa sagaidīšana! Gājām uz priekšu un nonācām pie smilšu strēles, kas stiepās jūrā. Uz tās omulīgi sēdēja pāris makšķernieki, pašā taciņas vidū bija iekārtojusies arī kāda gulbju ģimene. Izlēmām viņus netraucēt.

 

Tālāk niedres mijās ar smilšainu, akmeņiem izdaiļotu liedagu un taciņu priežu mežā. Te jābrien cauri niedrēm, te jācīnās ar smiltīm apavos, te var atpūsties priežu ēnā. Un tā n-tās reizes. Brīžiem niedres bija pat stipri garākas par mums! Tāds mazliet džungļu pārgājiens gar jūru. Bet šāda ainavas un takas seguma maiņa gājienu padarīja daudz interesantāku!

 

Kādā brīdī uz krasta pamanījām pret koku atstutētus mīkstos krēslus. Ilmārs gribēja uzņemt pāris foto, bet pēc tam nospriedām, ka šī ir ekskluzīva vieta brokastu piknikam. Nudien, vai gan bieži krastmalā gadās atrast mīkstās mēbeles, turklāt vietā, kur neviena māja nerēgojas pat cauri kokiem? Nē, nē, nevajag pārprast, man nav ne mazāko iebildumu piknikot, sēžot uz kāda akmens vai priedes saknes, bet mīkstie krēsli pikniku padara tādu… smalkāku. Gluži kā VIP loža. Runājot par pikniku, vēl ne reizi nebiju redzējusi, ka kāds pārgājienā būtu ņēmis līdzi kartona griežamo nazi, ha, ha, ha! Par šo es smējos vēl ilgi, gandrīz līdz asarām! Lai gan, protams, galvenais, ka griež, nav jau būtiski kas tas par nazi.

 

Kaut kad stipri vēlāk sanāca iet cauri nosacītiem pagalmiem, kur vēl gruzdēja Līgo ugunskuri. Nezinu gan, vai tie oficiāli skaitās pagalmi, bet katrā ziņā redzams, ka māju īpašnieki tos uztver kā savu teritoriju. Kāda jauki zaļa zālīte! Un cik daudz laivu!

 

Čāpojām, čāpojām, un sasniedzām nosprausto galamērķi – Enguri. Pūta pamatīgs vējš, bet par spīti tam aizgājām (precīzāk gan laikam jāsaka – aizlēkājām no akmens uz akmeni) līdz mola galam. Ak, kā man patīk moli! Sāka palikt auksts, sēdēju ietinusies pledā. Pēkšņi pamanīju pīļu ģimeni, kas tā kā tādi pludiņi lēkāja pretēji viļņiem. Ļoti jautrs skats, kārtīgi izsmējos!

 

Tā kā attālumu līdz Engurei bijām pieveikuši labā tempā, tad izlēmām ceļu mazliet paturpināt līdz nākamajam ciemam – Ķesterciemam.

 

Sākotnēji piekraste bija gājējiem nedraudzīga – bija jāspraucas pa šauru liedaga strēli, jālien pa augšu un apakšu dažādiem krūmiem, bet atkal – tas visu padarīja tikai interesantāku.

 

Tuvojoties Ķesterciemam, sākās lietus.

 

Principā mums bija laiks pagūt aiziet arī līdz nākamajam ciemam, bet Ilmārs teica, ka viņam pietikšot arī ar jau noieto distanci, jo šis bija viņa līdz šim garākais pārgājiens. Ak nē, būšu nomocījusi kārtējo cilvēku...

 

Tā kā pieturā ieradāmies ap plkst. 17:00, tad līdz autobusam uz Rīgu bija jāgaida apmēram stunda. Sēdējām pieturā zem jumta un slēpāmies no lietus. Kad autobusa laiks tuvojās, gājām uz pieturu pareizajā šosejas pusē. Ilmārs smējās, ka viņam tūlīt nokritīs kājas, ha, ha, ha.

 

Par spīti “nost krītošajām kājām”, Ziepniekkalnā uz mājām gājām ar kājām. Brrrr, cik te likās auksts!

 

Jāteic, ka posms Mērsrags – Ķesterciems ir ļoti jauks. Mainīga krasta līnija, dažādas ainavas, lieli gulbju bari visā posma garumā, maz cilvēku. Iesaku!

 

Iet pārgājienā ar ne pārāk labi pazīstamiem cilvēkiem (un klasesbiedrs, ar kuru nav uzturēti kontakti kopš 12. klases, visnotaļ ietilpst šajā kategorijā) ir riskanti – var izrādīties ļoti forši, bet var būt arī visai briesmīgi, ja nesakrīt uzskati par pārgājiena būtību un runāšanas/klusēšanas daudzumu. Bet… kas neriskē, tas nevinnē, vai ne? Bija labi. Man nav iebildumu iet arī vienai, pārgājiena laikā vispār izbaudu klusumu, bet jaukāk, ja tomēr ir līdzgājējs.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now