top of page

2017. gada 3. jūnijs. Fabians Latvijā. Atkalsatikšanās, vikingu jumti un zaļā Rīga

Sakarā ar Vasarsvētku studiju brīvlaiku, pie manis uz nedēļu ciemos ieradās vācietis Fabians, ar kuru sapazināmies EBD laikā Francijā un kopīgi bijām devušies vairākos pārgājienos.


Tā kā viņš Rīgā ielidoja plkst. 10:30, bet man jau plkst. 09:00 bija jābūt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uz soundčeku pēcpusdienas koncertam, tad Fabianu lidostā sagaidīja vecāki. Fabianam biju aizsūtījusi vecāku foto, bet vecākiem parādījusi Fabiana foto, kā arī iedevusi plakātu “Fabian”. Laikam jau visi viens otru veiksmīgi atpazina, jo pēc pāris stundām tikāmies brīvdabas muzejā. Fabians bija pirmais no maniem ārzemju draugiem, kuram paveicās nokļūt uz notikumu, ko iesaku apmeklēt visiem svešzemniekiem – ikgadējo brīvdabas muzeja gadatirgu. No sākuma kopīgi paklaiņojām pa gadatirgu, bet tad man bija jādodas uz grupas mēģinājumu, tāpēc Fabianu atkal uzticēju vecākiem. Drīz vien sekoja mūsu visu laiku katastrofālākais koncerts, kas tāds bija neba mūsu vainas dēļ, bet gan skaņotāju dēļ. Pat ome vēlāk teica, ka skaņa bija šausmīga. Man vispār brīžiem likās, ka no stīgām nāk elektrība!! Kāpēc, kāpēc vienmēr tā notiek, ka tieši tad, kad pie manis ierodas ārzemju draugi, mums trāpās kaut kādi dīvaini koncerti?


Izpildījusi pienākumu pret grupu, beidzot varēju pievērsties Fabianam. Kopīgi izstaigājām visas muzeja mājiņas, kas viņam likās ļoti interesantas. Man liels prieks, ka muzejā visa informācija tulkota arī angliski. Viņš jautāja, vai arī mūsdienās cilvēki laukos tādās dzīvo, kā arī brīnījās par daudzu māju jumta korēs esošajām vikingiskajām dekorācijām.


Pēc muzeja apgūšanas vēlreiz devāmies uz gadatirgus ņudzekli, kur šoreiz daudz nopietnāk pievērsāmies pārtikas izstrādājumu degustācijai. Kad Fabianam jautāju, kas ir viņa sirdij tuvākie amatniecības izstrādājumi, viņš atbildēja: “Ēdiens!”. Ha, ha, ha, laikam manā draugu pulkā ir vēl viens rīma! Tajā pat laikā viņš atzina, ka viņam ļoti interesanti šķiet mūsu tautiskie audumi un apģērbi, jo tas ir kaut kas pilnīgi savādāks, nekā viņš pieradis redzēt. Keramika visur līdzīga, koka izstrādājumi arī, bet tautiskie tērpi likās kaut kas īpašs. Latviešu sieri Fabianam šķita pārāk maigi, toties ļoti garšoja mūsu daudzveidīgā maize un bagātais dažnedažādāko sukāžu klāsts.


Tieši brīdī, kad bijām visu nodegustējuši un visu izpētījuši, mums pievienojās Mārtiņš, un kopīgi devāmies uz ēdināšanas zonu, lai vēderus piepildītu ne tikai ar niecīgiem siera un maizes krikumiem, bet arī ar kārtīgu ēdienu.


Pēc tam devāmies uz Alberta ielu, lai Fabianam parādītu Rīgas lepnumu – biezāko jūgendstila pērļu koncentrāciju. Pārsteidzošā kārtā vācietim, dabas un pārgājienu mīļotājam, šī greznā arhitektūra tiešām patika!


Tālāk devāmies uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, lai baudītu Rīgas panorāmu. Ak, cik Rīga no augšas izskatās zaļa!!


Pēc izvējošanās gājām uz Vecrīgu, kur līkumojām cauri ieliņām un apskatījām gan nozīmīgākus, gan mazāk nozīmīgus objektus. Pāri Akmens tiltam aizčāpojām uz AB dambi, no kurienes paveras fantastiski skaists skats uz Vecrīgas torņiem.


Laiks paskrēja ātri, pēc garās dienas sāka uzmākties nogurums, tāpēc devāmies mājup. Ridža priecīgi sveica jauno viesi, iemitinājām Fabianu brāļa istabā (viņš uz nedēļu devies prom augstskolas praksē) un ķērāmies pie vakariņām.


Mēs tikām arī pie dažiem suvenīriem no Vācijas – kūpinātas gaļas, kas raksturīga viņa reģionam, gardiem cepumiņiem un vācu kārtīm. Es pat nezināju, ka ierasto pīķu un citu simbolu vietā vācu kārtīm ir pilnīgi citi simboli, piemēram, ozolzīles! Un kāršu kavā eksistē tikai vīriešu dzimuma tēli, respektīvi – nav dāmas! Kāds interesants atklājums!

bottom of page