Rītu sāku ar došanos uz Viktorijas un Alberta muzeju (Victoria and Albert Museum), kam 100x mazāks ekvivalents varētu būt mūsu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Interesanti, ka muzejā nokļuvu caur metro tuneli un pat nenojautu, kā īsti muzejs izskatās no ārpuses. Muzejā atrodami visdažādākie mākslas priekšmeti, pavisam vecas skulptūras, dažādu Eiropas laikmetu interjera objekti, stikla māksla un keramika, tērpi cauri visiem gadsimtiem, metālkalumi, teātra tērpi un dekorācijas, sudraba māksla, mūsdienu mēbeļu dizains, austrumu zemju māksla un vēl un vēl. Mans favorīts bija islāma māksla ar raibajām flīzēm un mozaīkām, trauslā stikla māksla un rotu galerija (kura diemžēl bija vienīgā telpa muzejā, kurā aizliegts fotografēt; to es, protams, uzzināju tikai pēc manā virzienā izteikta aizrādījuma). Muzejs bija ļoti, ļoti liels, tāpēc es tiešām fokusējos uz to, kas mani vairāk saista, bet pārējām zālēm vien izgāju cauri. Liels bija mans prieks, kad atklāju, ka vienā vietā var pielaikot bruņinieku cimdu. Nekad nebūtu domājusi, ka šis ādas cimds ar metāla apdari varētu būt tik ļoti, ļoti ērts un tik izcili piekļauties plaukstai un visām kustībām. Protams, tas bija smags, bet nudien ērts! Pamanīju kartē (bez kartes šajā muzejā nav ko darīt, jo uzbūve ir ļoti sarežģīta ar dažādām pārejām no viena spārna uz otru), ka šī telpa apzīmēta ar rociņu. Tā nu turpmākā muzeja apmeklējuma laikā centos nepalaist garām nevienu citu telpu, kura marķēta ar rociņu, jo tas nozīmē, ka tur būs kaut kas aptaustāms, pielaikojams, izdarāms. Tik forši! Pielaikoju krinolīnu, izkalu monētu ar V&A logo un karalienes kroni, pielaikoju Šerloka Holmsa stila mēteli. Vienmēr biju domājusi, ka zem šī mēteļa apmetņa slēpjas piedurknes, bet nē! Tā ir kā veste ar apmetni! Redz, kas atklājas pielaikojot eksponātus! Kad izgāju laukā no muzeja, tikai tad beidzot ieraudzīju, kā tas izskatās no ārpuses.
Tālāk devos meklēt Dabas vēstures muzeju (Natural History Museum), kas pavisam netālu vien bija. Uz tuvākās norādes bija rakstīts, ka ieeja tikai uz izstādi. Tā gan neizskatījās, bet negribēju riskēt un nonākt tur, kur negribu, tāpēc turpināju iet gar žogu un drīz vien ieraudzīju patīkamu zīmi, kas norādīja uz dinozauru ekspozīcijai tuvāko ieeju. Ha, ha, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs! Lai cik smieklīgi tas nebūtu, dinozauru kauli bija tas, ko šajā muzejā visvairāk gribēju aplūkot! Galu galā, Latvijā mums nekā tāda nav. Bet… ak jel, biju nelaimīga tur nokļuvusi! Šī bija sestdiena, un dinozauru eja bija pilna ar bērniem, kuri spiedza, bļāva un visādi citādi radīja neiedomājamu troksni. Salīdzinot ar iepriekšējo muzeju, šeit no patīkamā muzeju miera nebija ne miņas. Lai nu kā būtu ar to troksni, dinozauru kaulus aplūkot bija interesanti! Ļoti foršs bija arī mākslīgs tiranozaura modelis, kas ļoti ticami kustējās un rēca. Bērni bija sajūsmā, daži izskatījās pa īstam nobijušies, jo dinozaurs tiešām izskatījās kā dzīvs. Nenoliegšu, arī man šis likās iespaidīgi, he, he! Tālāk palīkumoju arī pa citām ekspozīcijām, kur bija daudz mazākas cilvēku masas. Šajā muzejā apvienojas mūsdienu tehnoloģijas un absolūti klasisks muzeju iekārtojums. Cilvēka nodaļā beidzot atklāju, kā nofotografēts tā sauktais neiespējamais trīsstūris. Noslēpumu neatklāšu! Biju jau nobriedusi doties prom no muzeja, bet meklējot izeju (kas nebūt nebija tik viegli), nonācu pie eskalatora, pa kuru varēja iebraukt milzīgā ugunīgā lodē. Izlēmu uzbraukt augšā un pārbaudīt, kas tad ir tālāk. Nekas tik iespaidīgs tur nesagaidīja, bet pamanīju norādi uz iežu sadaļu, un devos to aplūkot, jo parasti dabas muzejos tā ir mana mīļākā sadaļa. Iežu nodaļa bija ļoti klusa un mierīga, praktiski bez cilvēkiem, iekārtota izteikti vecmodīgā stilā. Ilgu laiku tur nepavadīju, jo divi muzeji vienā dienā ir ļoti vērtīga, bet nogurdinoša padarīšana.
Izejot uz ielas bija tik laba sajūta! Brīvība! Jā, laikam vairāk par vienu muzeju dienas plānā iekļaut nevajag. Devos uz metro pieturu, kur paredzēta tikšanās ar “Free Street Art Tour” gidu. Kopīgi devāmies uz Brick Lane rajonu, kur atraktīvās gides pavadībā iepazinām Londonas ielu mākslu. Tik krāšņi un iespaidīgi! Meitene stāstīja, ka katru reizi vadot šo tūri viņa ierauga arvien jaunus un jaunus darbus, jo tie nepārtraukti mainās. Vecos darbos pārklāj ar citiem, un nekas nestāv uz vietas. Protams, tu vari atļauties aizklāt cita mākslinieka darbus tikai tad, ja tavs statuss ielu mākslas kultūrā vai arī tehniskās prasmes to atļauj, citādi tas neskaitās īsti pieklājīgi. Arī tūres laikā redzējām, kā vienā vietā strādā ielu mākslinieki. Interesanti, ka principā Londonā grafiti ir aizliegti, un citos rajonos tiešām var iekļauties nepatikšanās, bet Brick Lane iedzīvotāji ielu mākslu akceptē kā daļu savas kultūras, un arī policisti uz to piever acis. Tas ir riktīgi forši, jo ielu māksla tikai izdaiļo ēkas. Ar nosacījumu, ja tie nav kādi arhitektūras pieminekļi vai arī ja māksla nav vien prasti ķēpājumi. Bet šis rajons lepojas ar tiešām ievērības cienīgiem mākslas darbiem! Interesanti, ka ir daži autori, kuri vienmēr atgriežas pielabot savus darbus, ja tiem kāds kaut ko uzkrāsojis virsū. Brick Lane ir izteikti alternatīvs rajons, bagāts ne tikai ar ielu mākslu, bet arī dažādu tautību veikaliņiem un kafejnīcām, dažādām neparastām bodītēm un milzīgiem mūzikas ierakstu veikaliem. Ļoti foršs rajons! Man ļoti, ļoti patika!
Vakarā devos meklēt “The Distillers”, kur beidzot, beidzot tikos ar Ievu – veco klasesbiedreni, kuras mammas istabiņā esmu apmetusies. Īstenībā mēs kopā mācījāmies tikai 9. klasē un kopš tā laika nebijām sazinājušās, bet bija tik ļoti forši satikties!! Šķita, ka pilnībā esam uz viena viļņa, un ar lielu aizrautību stāstījām viena otrai par saviem piedzīvojumiem šo gadu laikā. Lielisks vakars un iedvesmojošs cilvēks, kurš lēnām, bet apņēmīgi iet uz saviem mērķiem! Forši!!