Tā kā pusdienlaikā bija diezgan gara pauze, tad to izmantoju, lai mazliet paklaiņotu apkārt pa Saales ciematiņu. Ak, šie franču ciematiņi!! Jauki!
Vakarā ar ungārieti Adri, kura būs mana partnere vienā projektā, smējāmies, ka varētu aizšmaukt prom no semināra vakariņām un aiziet uz franču restorānu. Smējāmies, smējāmies, līdz es pilnā nopietnībā teicu: “Ejam!!”. Un… tā nu mēs smiedamās arī aizgājām! Interesanti, ka pie ieejas restorānā viesmīle ar mums sarokojās. Cik netipiski francūžiem! Un cik neierasti, ka kaut kas tāds notiek šāda veida iestādē… Sieviete izskatījās absolūti priecīga, ka ar mums varēja spodrināt savas angļu valodas prasmes. Pasūtījām divas tartes, kuras bija tik gigantiskas, ka es savu nespēju apēst un palūdzu ietīt līdzņemšanai, bet saldajā… franču klasika “creme brulet”, ņamm!! Šis laikam bija gardākais (un lielākais!) “creme brulet”, ko jebkad biju ēdusi. Ak, tik ļoti, ļoti garšīgi! Īsteni francūzisks, nesteidzīgs un gastronomo baudu pilns vakars franču mūzikas pavadībā. Un pie viena – lieliska iespēja labāk iepazīt projekta partneri. Šķiet, ka mēs varēsim labi sadzīvot, jo abas esam uz viena viļņa! To pierāda kaut vai šīs spontānās franču vakariņas. Ja no sākuma restorānā bez mums bija tikai vēl viena franču ģimene, tad ap to laiku, kad baudījām saldo ēdienu, restorāns jau bija pilns ar cilvēkiem. Nez, no kurienes viņi saradās? Vai tiešām viss ciemats nāk šeit vakariņot? Vai arī varbūt garāmbraucēji? Arī otrs viesmīlis bija ļoti priecīgs praktizēt angļu valodu ar mums. Ak, kāds jauks vakars. Kad beidzot bijām pabeigušas savas francūziskās izpriecas, izrādījās, ka bijām nokavējušas savas “tutorial” grupas aktivitātes par kādu stundu, bet… vakariņas bija tā vērtas!