© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 9. aprīlis. Ciemos pie Fabiana Vācijā. Vīna lauki, saldējums un “old Russian lady”

Ak, manas tulznas! Kad pēc brokastīm uzvilku apavus, bija sajūta, ka pat nevarēšu lāga pakustēties. Fabians piedāvāja, ka šodien varam palikt tepat un laiskoties pie ezera. Racionāli domājot, tas noteikti būtu prātīgākais variants, bet… mana vēlme redzēt jaunas vietas un doties pārgājienā bija daudz spēcīgāka par jebkurām sāpēm un sajūtu, ka diez vai varēšu paiet ilgāk par stundu. Tā nu devāmies uz vilcienu. Vēl visu ceļu līdz vilcienam prātoju, ka varbūt labāk tomēr palikt šeit, bet, protams, Fabianam neko neteicu. Kad bijām netālu no stacijas, izdzirdējām, ka vilciens ir jau pienācis. Metāmies skriet. Fabians vilcienā ienesās pirmais, turēja durvis, kamēr arī es tajā paguvu ierausties. Ufff…

 

Pēc vilciena pārkāpām autobusā. Autobuss bija pilns ar cilvēkiem, kuri arī izskatījās nobrieduši pārgājienam. Nav jau nekāds pārsteigums – izcili silta un saulaina svētdiena, skaistas ainavas – Vācijas vīnogu audzēšanas un vīna brūvēšanas reģions. Bet nenoliedzami pie tā vainojams arī vāciešu aktīvais un sportiskais gars. Es gan prātoju, ka varbūt tieši tāpat kā latvieši apmierina savu vajadzību pēc dabas rakņājoties dārziņā, tad vācieši to apmierina dodoties pārgājienā, jo pie viņiem nav novērota tik izteikta dārzu un lauku kultūra kā pie mums. Par laimi, lielākā daļa citu dabas mīļotāju izbira no autobusa jau iepriekšējās pieturās, bet mēs palikām autobusā gandrīz vai vienīgie. Nonācām jaukā ciematiņā Endingen ar mīlīgām mājelēm. Palīkumojām pa pilsētiņu vairāk, nekā pārgājiena takas norādes lika, jo… kāpēc gan ne? Fabians smējās, ka īstenībā ir labi staigāt pa Vācijas ciemiem ar mani, jo es jūsmoju par dažādām lietām, kas viņam liekas tik ierastas, bet šī mana sajūsma liek viņam uz tām paskatīties ar jaunām acīm un atkal ieraudzīt tajās skaistumu. Ak, un puķes, nebeidzamās pavasara puķes!!

 

Protams, kādā brīdī pastaiga pa pilsētiņu beidzās, un sākās kāpiens augšup. Uhh, ķermenī bija jūtama vakardiena! Tāds sagurums jau pēc pirmajiem stāvajiem metriem! Turpinājām kāpšanu lēnā garā un ar daudzām ūdens dzeršanas pauzēm. Šķita, ka lielākā daļa pensionāru ir ātrāki par mums (īstenībā jau par mani, jo Fabians vienkārši pielāgojās manam līdzenuma žurkas tempam). Beidzot sasniedzām vienu no šodienas augstākajiem punktiem, Katharinenkapelle, kur cilvēki vienkārši mudžēja! Iemukām iekšā baznīciņā. Pamanīju norādi uz torni, prasīju Fabianam, vai pareizi sapratu rakstīto. Jā, iespēja uzkāpt tornī! Pati pie sevis gan smējos, ka tikko knapi uzvilkos šajā kalnā, bet padod tik man vēl kādu torni, un es jau priecīgi skrienu augšā! Šis gan bija vispārsteidzošākais no visiem jebkad redzētajiem baznīcu torņiem. Kāpu augšā pa pēdējo trepju posmu un nesapratu, kāpēc cilvēki tik dīvaini uz mani skatās un kaut ko saka, izrādījās, tas tāpēc, ka augšā ir pavisam maz vietas, un mēs knapi samainījāmies, lai viņi nokāptu lejā, bet mēs uzkāptu augšā. Visu laiku mazākais un mīlīgākais baznīcas tornītis! Un mēs pat varējām paši iezvanīt zvanu!! No torņa baznīcas aizmugurē pamanījām brīvu piknika galdiņu. Ahā, laba vieta pusdienām! Tiesa, ļoti saulaina, bet mēs jau bijām paguvuši iepraktizēties dīvaiņu stiliņā un to arī turpinājām ieturēt visas dienas garumā. Ai, es par Fabiana pārgājienu pretsaules cepuri biju paguvusi izsmieties jau vakar, kad viņš man to parādīja. Bet es atgriezos savā stilā, ko Fabians kaut kad senāk nodēvēja par “old Russian lady” stilu. Kāpēc gan ne? Pašiem jautrāk, citiem jautrāk, un saule tik traki nekož.

 

Tālāk sekoja garš kāpiens uz leju. Parasti mans ķermenis par kāpienu uz leju dikti priecājas, bet šoreiz tulznas brēca pilnā rīklē. Ko padarīsi, uz priekšu jākust.

 

Beidzot skatam pavērās šim reģionam raksturīgās vīnogulāju terases, kas pēc reljefa man mazliet atgādināja Madeiras salu Portugālē, bet pēc noskaņas – Franciju.

 

Lai gan biju saģērbusies, cik vien plāni iespējams, bija nežēlīgi karsts. Šķita, ka ir ap +30C. Gan jau kādi +25C stabili bija. Riktīga vasara!  Labi, ka šodien bijām paņēmuši līdzi vairāk ūdens nekā vakar. No rīta Fabians pabrīnījās, kad prasīju viņam vēl kādu tukšu pudeli, ko piepildīt ar ūdeni, bet dienas gaitā atzina, kā tā bija laba ideja. Ha! Turklāt lielākā dienas daļa pagāja kāpelējot augšā un lejā pa vīnogu terasēm, kur ēnas īsti nebija.

 

Vakar jūsmoju par pienenēm, bet šodien pat varēju nodarboties ar pieneņpūku pūšanu!!

 

Kad bijām sasnieguši Oberrotweil ciematu, plānojām, ko darīt tālāk, un Fabians izmeta ideju, ka mēs varētu atrast kādu vietu, kur apēst saldējumu. Ha, ha, es grasījos izteikt tieši tādu pašu piedāvājumu. Domāts, darīts! Un jau pēc brīža sēdējām āra kafejnīcā un gaidījām savus saldējumus. Oho, cik milzīgas porcijas! Ņamm! Nekas negaršo labāk par saldējumu pārgājiena pauzē...

 

Pēc iestiprināšanās un atdzesēšanās bija divas izvēles iespējas – meklē transportu uz mājām vai turpināt pārgājienu vēl vismaz 2 stundas. Uzminiet, kuru no šīm opcijām, par spīti visām sāpīgajām tulznām, es izvēlējos? Protams – aiziet, uz priekšu!

 

Pēc kāda laika nonācām pie nelielas alas, kas atradās tādā kā ielejā. Fabians teica, ka šādas ielejveida pārgājienu takas raksturīgas šim reģionam, jo ieži ir viegli drūpoši un laika gaitā noārdījušies.

 

Uz brīdi apmaldījāmies, Fabians nebija īsti drošs, kur jādodas, bet, sasniedzot Bickensohl ciematu, bija skaidrs, ka esam uz pareizās takas! Pirmo reizi redzēju, ka automašīnu ātruma rādītājs nofiksēja arī gājēju (mūsu) ātrumu!

 

Ha, ha, pat uz pārgājiena takas uzlikta zīmīte ar saulīti. Laikam šeit vienmēr ir tik saulains un silts!

 

Jau kādu laiciņu katru lejupejošo takas fragmentu sagaidīju ar iekšēju nopūtu, jo tulznām iešana uz leju dikti, dikti nepatika. Labi, ka viena kāja jutās labāk, tad varēju balstīties vairāk uz to. Tā nu es tur kliboju un klunkurēju, bet ne par ko nesūdzējos, jo tā taču bija mana izvēle. No rīta bija iespēja atpūsties pie ezera, bet, nē, dodamies uz kalniem! Pirms kāda laiciņa bija iespēja meklēt autobusu uz mājām, bet, nē, turpinām pārgājienu! Nezinu, kas ir tas, kas mani dzen uz priekšu par spīti nogurumam, par spīti tulznām. Kaut kāda mistiska vēlme redzēt arvien tālāk un tālāk aiz nākamā līkuma. Un šī vēlme ir stiprāka par jebko citu. Tāpēc – bez sūdzēšanās un uz priekšu, marš!

 

Jau diezgan vēlu vakarā (kopš izvēles “iet vēl vismaz 2 stundas” īstenībā bijām nogājuši jau kādas 3 stundas) sasniedzām Ihringen. Izrādījās, ka vilciens jāgaida kādas 40 minūtes. Izlēmām mēģināt stopēt. Fabians teica, ka Vācijā stopēt viņš mēģina pirmo reizi. Vairāki šoferi mums pabrauca garām, pat neskatoties virsū. Bet jau pavisam drīz apstājās kāds jauns pāris. Viņiem mašīna bija pilna ar kartona kastēm, jo viņi pārvācas uz jaunu dzīves vietu, bet viņi bija tik laipni, ka kastes sabīdīja tā, lai mums mašīnā iznāk vieta. Cik mīļi! Pateicoties jaukajam pārim, Freiburgā nonācām ātrāk, nekā no Inhringen stacijas izbrauca vilciens!

 

Kad kāpu augšā uz 5. stāvu, nespēju noticēt, ka tiešām to paveicu. No rīta taču likās, ka ar savām tulznām vispār nepakustēšos, bet, re, iespītējos un nočāpoju visu dienu līdz vēlam vakaram! Tiesa, šodienas pieveiktā augstuma starpība, salīdzinot ar vakardienu, bija pavisam niecīga – 700 m, bet nočāpotais attālums, oi, oi, pamatīgs!

 

Kad beidzot atbrīvojos no apaviem, izrādījās, ka viens kājas pirksts ir vienās asinīs. Nav jau brīnums, ka iešana bija sagādājusi tādas mokas. Bet par spīti visam – absolūti patīkams pēcpārgājiena nogurums! Un saules pēdas uz vaigiem! Ak!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now