© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 1. aprīlis. Lisa Latvijā. Gandrīz saullēkts Ķemeros, gandrīz saulriets Mangaļsalā

Cēlāmies pavisam agri, lai ar Lisu, Oskaru un viņa draudzeni Inetu brauktu uz Ķemeru tīreli vērot saullēktu. Kad izbraucām no mājām, sāka līt. Ko padarīsi, kāds tas laiks ir, tāds ir, un izlīduši no siltajām migām jau bijām šā vai tā. Iebraucām Ķemeru tīreļa stāvlaukumā un nobrīnījāmies, kāpēc tur priekšā tik daudz citu mašīnu un bariņš cilvēku. Izrādījās, ka tas ir “Dabas Draugu” organizēts saullēkta pasākums. Tieši viņu pasākuma ietvaros piedzīvoju savu pirmo saullēktu Ķemeru tīrelī, toreiz bija kādi -25C, un manās skropstās sasala ledus gabaliņi. Pašos organizācijas pirmsākumos kā brīvprātīgā palīdzēju organizēt vienu publisku pasākumu. Organizācijas vadītājs Arnis mani priecīgs atpazina un apķēra. Kāda negaidīta tikšanās! Pārmijām pāris vārdus, un mēs devāmies tālāk. Iepriekš lietus bija mitējies, bet, sasniedzot purva laipu, tas atkal atsākās. Kad sasniedzām skatu torni, kur no lietus varētu paslēpties, vairs nelija. Mērfija likums! Jā, saullēktu neredzējām, bet šajā purvā vienmēr ir skaisti, lai kāds būtu gadalaiks vai laikapstākļi. Kad bijām izbaudījuši skatu, kāpām pirmajā stāvā taisīt pikniku, jo brokastis nebijām ēduši. Nosalām gan pamatīgi.

 

Tālāk braucām uz Kaņiera ezeru, kur uzkāpām putnu vērošanas tornī, bet tad palēkājām pa foršo Kaņiera ezera niedrāju laipu. Tornī jau reiz biju, bet nezin kāpēc, laipu toreiz nebiju iepazinusi. Šī ir riktīgi forša laipa: 1) visapkārt tevi ieskauj garas niedres, tāda ļoti neparasta sajūta; 2) laipa ir uz pontoniem, tāpēc šūpojas un ir atsperīga. Ideāli! Uz laipas varējām kārtīgi izpriecāties un izdauzīties! Visapkārt bija daudz dažādu putnu, dzērves, gulbji un kas tikai vēl ne! Nav jau brīnums, ka cilvēki šurp brauc vērot putnus.

 

Pēc dabas izbaudīšanas atgriezāmies pie civilizācijas un devāmies priecēt acis ar Kalnciema tirdziņa labumiem. Lisai tirdziņš ļoti patika, turklāt izrādījās, ka viņiem Vācijā tādu tirdziņu, kur vienkopus ir gan amatniecība, gan ēdiens, nemaz nav. Viņa sev nopirka šalli ar latvju rakstiem un pāris suvenīrus.

 

Tālāk devāmies uz “Swedbank” galveno ēku, kur notika amatniecības pasākums “Satiec savu meistaru”. Izmetām loku pa teritoriju, apskatījām, kas visur notiek, bet tad apstājāmies pie bērzu tāss apstrādes meistara. Uzjautāju, vai vēl ir brīvas vietas un vai viņš runā angliski/vāciski. Abas atbildes bija apstiprinošas, tāpēc Lisa varēja sākt mācīties, kā no bērza tāss gatavot aproci. Es arī būtu gribējusi tādu aproci uztaisīt, bet man likās, ka nepietiks laiks, jo man drīz būs jādodas gatavoties koncertam. Atkal jau uzdarbojās draugs Mērfijs, un Lisa pabeidza aproci tieši tajā brīdī, kad man pienāca laiks doties prom. Nu nekas, vismaz redzēju, kā bērza tāss aproces top. Svarīgākais ir neaizmirst noskrāpēt balto tāss daļu, lai mazāk grauž roku, aproci ielikt verdošā ūdenī, līdz tāss salokās un tad uzreiz likt uz rokas uz kādām 15 minūtēm, lai aproce ieņem vajadzīgo formu. Lisai šis process baigi patika. Atstāju Lisu savam brālim un viņa draudzenei, lai kopīgi izpēta pārējās aktivitātes, dodas uz LNMM un vēlāk brauc uz manu koncertu, bet pati devos uz “Lido”, kur norisēs mūsu (“Daba San”) koncerts divās daļās. Iepriekš bija teikts, ka koncerts būs ārā, bet par laimi tas tomēr notika iekšā, cik jauki!

 

Pēc koncerta laiks bija kļuvis jauks, silts un saulains, tāpēc aizbraucām arī uz Mangaļsalas molu. Mūs pārsteidza tas, cik daudz mašīnu bija salikts ceļa malā, padarot ceļu par vienvirziena brauktuvi. Nekad ko tādu šeit nebiju redzējusi! Knapi atradām vietu savai mašīnai! Izbaudījām pastaigu pa molu, visi man piekrita, ka šī nudien ir jauka vieta, īpaši jau tik lieliskos laikapstākļos (nu kāpēc tādi nevarēja būt no rīta?). It kā jau Mangaļsalas mols nav nekas sevišķs, bet tam piemīt kaut kāda īpaša atmosfēra, savs īpatnējais šarms, kas to padara par manu mīļāko vietu Rīgā.

 

Kamēr bijām uz mola, mums garām pabrauca divi lieli kuģi – “Tallink” un kāds neizprotamas funkcijas kuģis, kurš perfekti vizualizēja Ērika “Čūsku teoriju”. Pa gabalu šis kuģis izskatījās pēc normāla izmēra kuģa, bet… kad tas peldēja garām molam ar savu sānu, izrādījās, ka tas ir neiedomājami garš!! Kaut ko tādu nebija nācies redzēt!

 

Tā kā bija tik silts, tad izdomājām, ka varētu aiziet līdz mašīnai, paņemt somu ar piknika paliekām un nākt gaidīt saulrietu. Protams, kad bijām nokļuvuši līdz mašīnai, jutām, ka garā diena ir uzdzinusi nogurumu, tāpēc gluži līdz pašam molam atpakaļ negājām, bet piesēdām uz baļķiem Daugavas krastā, kur pavērās perfekts skats uz saulīti. Debesis bija fantastiski skaistas, bet… saule pēkšņi ieslīdēja mākoņu blāķī un tur arī palika. Oskars smējās, ka ne īsti redzējām saullēktu, ne īsti redzējām saulrietu. Lai kā tur arī ar visiem lēktiem un rietiem nebūtu, tomēr šī bija viena kārtīgi piesātināta un jauka diena.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now