Mūsu naktsmītņu cenā bija iekļautas arī brokastis restorānā “Goldingen Room”. Tiesa, tās pieejamas tikai no plkst. 09:00, kas mazliet sabojāja plānus jau laicīgi doties uz Ventspili, bet nekas, brokastis bija tā vērtas. Bijām pirmās restorāna apmeklētājas. Mums pat iedeva ēdienkarti, no kā izvēlēties brokastis! Abas izvēlējāmies kruasānu ar kausētu sieru, šķiņķi, tomātiem un zaļumiem. Izvēli nenožēloju, bija gan gardi, gan sātīgi! Un noformējums – izcils! Interesants bija arī pats šķīvis, gluži kā Latgales keramikas darinājums. Arī restorāna interjers bija lielisks – minimālisms, kurā apvienojas gan senatnīgais, gan mūsdienīgais.
Paēdām gardās brokastis un diebām uz autoostu, kur jau plkst. 09:40 bija autobuss uz Ventspili. Šis bija mazais mikroautobuss. Lisu pārsteidza, cik tālu viena no otras Latvijā atrodas apdzīvotas vietas, kā arī tas, ka bieži vien autobusa pieturas atrodas vienkārši kaut kur meža vidū.
Ventspilī tikām pie pilsētas kartes, izbaudījām kādu gabaliņu promenādes, bet tad devāmies uz Livonijas ordeņa pili. Sen nebiju tur bijusi. Jau agrāk pils ekspozīcija šķita mūsdienīgi iekārtota, bet tagad vispār šķita super moderna. Piemēram, vienā zālē uz sienām bija mainīgas projekcijas, kuras paskaidroja arhitektūras elementus un to izcelsmi, bet citā zālē bija uz kustību reaģējošs sensors, kas ļāva plātoties ar rokām salikt arheoloģisko materiālu puzli uz liela ekrāna. Lisa teica, ka šī noteikti ir viena no foršākajām pilīm, kurā viņa ir bijusi. Arī šodien viņa ļoti rūpīgi iepazinās ar vēstures materiāliem, kas mani turpināja pārsteigt, jo parasti cilvēki informācijas lasīšanai muzejos pieiet visai pavirši, es tai skaitā. Mūs sajūsmināja iespēja ar torņa galā esošo kameru piezūmot uz jumta sēdošās kaijas un vērot to darbību. Pilī bija arī ļoti interesanta izstāde par privāto dzīvi iepriekšējā gadsimtā. Tās nagla – šūpuļvanna, kas ražota Berlīnē, Lisas dzimtajā vietā.
Pēc kārtīgās pils iepazīšanas devāmies pagalmā, kur saulītē uz soliņiem sarīkojām nelielu pikniku. Šodien laiks saulains, lai gan brīžiem uzrodas aizdomīgi mākoņi.
Tālāk devāmies pastaigāties pa vecpilsētu, bet tad mērojām ceļu uz molu. Pa ceļam Lisu sajūsmināja mākslinieciskās govis.
Ak, kā man patīk Ventspilī valdošā ostas atmosfēra – kuģi, ceļamkrāni, nerimstošas darba skaņas, kaiju sarunas, viļņu šalkas, jūras smarža! Mmm…
Pie mola izbaudījām ostas ainavu no skatu torņa, pakāpelējām pa krastā stāvošo kuģi, un Lisa papūlējās uzrausties gigantiskajā krēslā, bet tad devāmies uz pašu molu. Pa ceļam liedagā pamanījām beigtu roni, ak, cik žēl…
Atpakaļceļā aizgājām uz pludmali. Ak, jūra! Protams, es nelaidu garām iespēju izpriecāties bērnības mīļākajās šūpolēs – dubultajās apgrieztā V burta šūpolēs (tie, kuri bijuši Ventspils pludmalē, sapratīs, par ko runāju). Uzkāpt gan nebija nemaz tik vienkārši. Jācer, ka kāds ar slēpto kameru mūs nefilmēja, ha, ha, ha. No sākuma Lisa uzkāpa uz savas riepas, es mēģināju tikt augšā pēc tam. Nesanāca. Tad sarunājām abas pārsviest pāri pa vienai kājai un uz “trīs” lēkt virsū. Es kaut kā nokavēju un paliku karājamies gaisā ar vienu kāju pusceļā pārmestu pāri. Beigu galā novēlos smiltīs. Ha, ha, ha! Mēģinājām šo paņēmienu vēlreiz, šoreiz nesanāca Lisai. Ar trešo šīs metodes piegājienu beidzot izdevās, un varējām izbaudīt jaukās šūpoles un jūras smaržu. Protams, pēc kāda laika pienāca brīdis kāpt nost, kā jau zināms, dažkārt nokāpšana ir vēl sarežģītāka par uzkāpšanu. Šoreiz smiltīs izvārtījās Lisa.
Pēc tam vēl kādu brīdi pasēdējām šūpuļdīvānā un izbaudījām saulīti, vēju un viļņu šalkoņu.
Baudījām noskaņu, līdz jau ātrā solī bija jādodas uz autoostu, lai nenokavētu autobusu uz Rīgu. Autobusā – pikniks.