Šodien sanāk atvadīties ne tikai no vecā gada, bet arī no amerikāņa Ērika, jo viņš ceļo tālāk uz Franciju, bet tad uz savām mājām otrpus okeānam.
Plkst. 05:00 Ēriks mani pamodināja, lai varu pagūt saģērbties. Pirms plkst. 05:30 devāmies uz ielas, kur taksometrs Ēriku jau gaidīja. Ciešs apskāviens, pāris asaras un "atā, atā"...
Pārsteidzošā kārtā atvadīties bija vieglāk, nekā biju gaidījusi. Laikam zinu, kāpēc tā: 1) kad atvadījāmies Francijā, man šķita, ka nekad vairs nekas nebūs tā, kā bija. Ka nekad vairs nebūs iespējams atgūt sajūtu, ka dzīvojam pavisam tuvu un, kad vien gribam, varam doties kopīgos piedzīvojumos. Bet jau pēc divām Ērika Latvijā pavadītajām dienām biju tik ļoti pieradusi, ka Ēriks dzīvo manā istabā, ka šķita, ka tā tas vienmēr ir bijis. Bija gluži tāpat kā Francijā. Arī vairākos pārgājienos atgriezās vecā, labā Camino piedzīvojumu sajūta. Redz, ka tomēr var gan viss būt kā "vecajos, labajos laikos", kaut arī tikai uz mazliet vairāk nekā 2 nedēļām! 2) kad atvadījāmies Francijā, bija tā briesmīgā sajūta, ka atvadāmies uz nezināma ilguma laiku, jo ASV no Latvijas taču atrodas tik sasodīti tālu, likās absolūti nereāli, ka viens otru varēsim bieži apciemot. Bet, skat, pagāja mazliet vairāk par gadu un Ēriks ir šeit. Pierādījums, ka tas ir vairāk nekā reāli.
Protams, vienalga bija skumji... Kopīgie piedzīvojumi Latvijā šķita dažu sekunžu un veselas bezgalības garumā vienlaicīgi.
Pēc plkst. 07:00, kad bija palikusi stunda līdz manam autobusam uz Rīgu, devos autoostas virzienā. Nezinu kāpēc, bet rīta tumsā izdomāju izmēģināt citu maršrutu. Kartē īpaši cītīgi nelūkojos, vien "ai, apmēram tajā virzienā", "apmēram tur". Kad vairākas reizes biju devusies šādā "precīzā" virzienā, sapratu, ka nu vairs nav lāga un atrodos nezin kur. Vecpilsētas kartē savu atrašanās vietu vairs nevarēju atrast. Ups! Tik agrā rīta stundā uz ielām nebija arī cilvēku, kam pajautāt pareizo virzienu. Izlēmu aiziet līdz netālu vīdošajai lielajai ielai, cerot, ka varbūt to kādā kartes stūrī varēšu atrast. Tur ieraudzīju norādi pretējā virzienā "Autoosta 1,2 km". Līdz autobusam bija palikušas mazāk nekā 25 minūtes. Oi!!! Ātrā solī devos norādītajā virzienā. Uz ielas sastapu kādu tehnisko darbinieku, kuram uzjautāju, kā īsti atrast autoostu, un sekoju viņa norādēm. Ufff, par laimi paspēju laikā. Neliels rīta stresiņš!
Šoreiz izmantoju "Lux Express" piedāvāto filmu skatīšanās iespēju, iepazīstoties ar divām filmām - uz patiesiem stāstiem balstīto "Everest" (2015) un "Black Swan" (2010). Traģiskas filmas, bet pirmo noteikti iesaku noskatīties.
Šodien sanāca pamatīgs pārbrauciens, jo pēc atgriešanās Rīgā pa tiešo devos uz Dundagu, kur izbaudīju pastilu cepšanu ugunskurā mājas vidū (jā, jā, tieši tā!), laimīšu liešanu, bet... tas jau ir cits stāsts.