© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 13. decembris. Ēriks Latvijā. Atkalsatikšanās ar amerikāni

Varbūt šis nav gluži manam ceļojumu blogam atbilstošs ieraksts, jo es nekur tālāk par lidostu "Rīga" nedevos, bet tas aizsāk vairāk kā 2 nedēļu ceļojumu pa Latviju un kalpos par loģisku ievadu turpmākajiem ierakstiem. Kāpēc es ziemā izdomāju apceļot Latviju? Jo... pie manis ciemos ieradies viens no visu laiku labākajiem draugiem amerikānis Ēriks (oriģināli: Eric), ar kuru kopā daudz piedzīvots gan EBD gada laikā Francijā, gan kopīgi mērots ceļš ar kājām pāri Spānijai.

 

Pavērās lidostas ielidošanas sadaļas durvis (kādas muļķīgas durvis, kam neko nevar redzēt cauri!), un tur mēs viņu pa spraudziņu ieraudzījām - stāvam pie somu gaidīšanas letes ar kovboja cepuri galvā. Ha, ha, ha, un brālis vēl neticēja, ka viņš tiešām ieradīsies ar kovboja cepuri! Pēc mirkļa viņš jau bija šajā pusē. Kārtīgs apskāviens, kā jau pieklājas pēc tik ilgas neredzēšanās (mazliet vairāk par gadu!), pāris asaru notraukšana, un tad jau devāmies meklēt brāļa auto, ko viņš bija atstājis kaut kur stāvlaukumā, bet pats lāga neatcerējās, kur tieši.

 

Jau esot Stokholmas lidostā Ēriks man lūdza, lai paņemu līdzi ko ēdamu, jo viņš ir ļooooti izsalcis. Nopirku pāris biezpiena sieriņus un kefīru. Hmm, par sieriņiem dižu sajūsmu viņš neizrādīja, bet par kefīru teica, ka daži cilvēki viņa štatā Vermontā arī tādu izgatavo. Redz kā! Eiropā uz rietumiem no Polijas neko kefīram līdzīgu nevar atrast, bet otrpus Atlantijas okeānam gan var. 

 

Aizbraucām mājās, iekārtojām viņu dzīvei manā istabā (ak, uz 2 nedēļām pārvācos uz viesistabu...), bet tad jau sēdāmies pie bagātīgā vakariņu galda. Ha, ha, ha, izrādījās, ka arī kvasu viņa štatā daži cilvēki mēdz gatavot. Šķiet, ka Vermonta ir līdzīgāka Latvijai, nekā man likās. Tā jau Ēriks saka, ka tas ir štats, kas diezgan pamatīgi atšķiras no pārējās Amerikas. Izsalkušais amerikānis tika kārtīgi pabarots ar kartupeļu biezputru, dažādiem meža gaļas izstrādājumiem, sautējumu, marinētiem gurķīšiem, maizes zupu un torti. No tik plaša ēdienu klāsta es jau sprāgu pušu, bet viņš gan izskatījās priecīgs. Neba velti es viņam devu iesauku "Rīma", he, he.

 

Pēc tam ilgi nosēdējām manā istabā uz grīdas un trijatā pļāpājām.

Kādas jocīgas sajūtas. No vienas puses šķiet, ka kopš pēdējās tikšanās reizes pagājusi vesela mūžība. No otras puses liekas, ka šķīrāmies vien pirms nedēļas, un nekas nav mainījies. Tik sirreālas izjūtas. Kā tas var būt, ka draugs, kurš dzīvo okeāna otrā pusē, tagad atrodas manā istabā? Grūti aptverams fakts.

Tags:

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now