© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 6. septembris. Mazs izbrauciens Latvija - Igaunija. 3. diena. Kihnu salas kadiķu un jūras smaržas ielenkumā

Apbrīnojamā kārtā nakts nebija nemaz tik auksta, kā es iepriekš biju baidījusies. Tiesa, rīta agrumā izlīst dzestrajā gaisā gan nebija īpaši viegli.

 

Aizbraucām uz Munalaiu ostu, bet izrādījās - par agru, jo biļetes sāks tirgot vien 30 minūtes pirms prāmja atiešanas. Nu nekas, izbaudījām skaistu saullēktu, ostas atmosfēru un prīmusā uzsildījām vakardienas sautējuma atlikušo daļu.

 

Laiks ātri vien paskrēja, un arī mūsu prāmis beidzot ieradās. Mani pārsteidza etnogrāfiskie raksti, kas daiļoja prāmja sānus!

 

Apmēram stundas brauciens pa jūru un - esi sveicināta, Kihnu sala! Izlēmām kā pašu pirmo aplūkot salas muzeju. Atkal maķenīt bija jāuzgaida, lai pēc tam varētu būt muzeja pirmie apmeklētāji. Šis muzejs patīkami pārsteidza ar savu mūsdienīgo iekārtojumu, kur seni apskates objekti mijās ar mūsdienu tehnoloģijām. Ļoti interesants muzejs!

 

Pēc tam devāmies uz jau internetā nolūkoto kempingu. Vispār jau mums abiem pie sirds daudz vairāk iet tā sauktais „wild camping”, kad slien savu telti, kur acis rāda, bet uz tik mazas salas varētu būt pagrūti nomaskēt telti no svešiem acu skatieniem, tāpēc bijām izlēmuši apmesties kempingā. Iepriekš ar šo kempingu biju sazinājusies, lai noskaidrotu cenas, viņi bija atbildējuši, bet, kad ieradāmies, kempingā neviena nebija, viss izskatījās gana pamests. Uz durvīm gan bija rakstīts, ka saimnieki ir kempinga teritorijā, ja viņi nav redzami, tad var zvanīt. Mārtiņš zvanīja, bet viņi neatbildēja. Atstājām šeit mašīnu un devāmies uz jūras pusi, lai ar kājām apstaigātu salu.

Gar krastu devāmies uz salas bāku. Laikam tieši šīs neskartās, mežonīgās pludmales ar kadiķiem, asām zālēm, lieliem akmeņiem, gulbjiem, vecām zvejnieku laivām un bez civilizācijas ir tas iemesls, kāpēc man tik ļoti, ļoti patīk Igaunijas salas. Mazliet tāda vientulīga sajūta, it kā bez tevis neviena cita šajā liedagā nebūtu. Tāds pirmatnējs skarbums.

 

Vakarpusē atgriezāmies kempingā, bet nekas nebija mainījies, joprojām neviena nebija. Mārtiņš vairākas reizes zvanīja, bet nekādas atbildes. Nu nekas, braucām iekšā tur, kur paredzētas vietas teltīm, iekārtojāmies un sākām taisīt vakariņas. Ja kāds uzradīsies – samaksāsim, ja nē – jo labāk mums, he, he.

Paēdām vakariņas, bet saldajā ugunskurā cepām pastilas un tad skrējām skatīties saulrietu.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now