© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 29. aprīlis. Norvēģija. 1. diena. Kalnu vilinājums

Kāds labs draugs mani reiz iepazīstināja ar John Muir citātu "The mountains are calling and I must go". Ja John Muir nebūtu pasteidzies ar šo frāzi, es būtu varējusi teikt ko līdzīgu. Tā nu atsaucoties kalnu, ceļa un piedzīvojumu aicinājumam, iegādājos lētas aviobiļetes uz Stavangeru Norvēģijā, un - kalni, es nāku!

 

Tuvojoties lidmašīnas nolaišanās laikam, skatījos pa logu un domāju - tik neredzēti balti, pufīgi un skaisti mākoņi! Līdz sapratu, ka tie nav vis mākoņi, bet sniegiem klātas kalnu virsotnes. Kalni!!

 

Izejot no Stavangeres lidostas, devos uz autobusu nr. 9, kam būtu mani jāaizved uz pilsētas centru. Apmēram trīs reizes lētāka opcija nekā speciālais ceļotāju buss no lidostas uz centru. Šoferis angliski nerunāja, tāpēc atlika vien cerēt, ka buss tiešām brauc man nepieciešamajā virzienā. Jebkurā gadījumā to uztvēru kā Norvēģijas apskates ekskursiju. Pat ja buss aizbrauktu kur citur, gan jau pēc tam atrastu veidu, kā nokļūt tur, kur man vajag. 

 

Kad izkāpu no busa, sekoju intuīcijai un drīz vien jau atradu norādes uz info centru. Tur bija ļoti forša darbiniece, no kuras noskaidroju visu man nepieciešamo informāciju un aidā - vēl neliela pārtikas iepirkšanas pauze lielveikalā, jo tur, kur grasījos doties, šādas iespējas vairs nebūs - un tad jau meklēju ceļu uz prāmi.

 

Man vajadzīgajam prāmim jāatiet 10:40, nonācu piestātnē mazliet pirms 10:00. Devos pie biļešu kioska, bet tur strādājošie čalīši teica, ka ja es gribu pirkt vienvirziena biļeti, nevis šodien doties turp un atpakaļ, tad man biļete jāpērk uz prāmja, kurš, starp citu, tūlīt, tūlīt sāks braukt. Skrēju uz prāmi, bet pamanīju, ka tam nosaukumā minēts cits vārds, nevis mans galamērķis Tau. Devos pie diviem puišiem, kas koriģēja mašīnu satiksmi uz prāmja un jautāju, vai tiešām šis prāmis brauc uz Tau, saņemot apstiprinošu atbildi. Devos augšā uz klāja un uzmeklēju biļešu ofisu, kas gan bija slēgts. Drīz uzradās arī kasieris, varēju nopirkt biļeti un doties laukā ķert vēju matos. Tik lieliski!! 

 

Kad jau tuvojāmies krastam, sāku meklēt foto objektīva vāciņu, bet nevarēju atrast. Gana ilgi somā meklēju, meklēju, bet neveiksmīgi, tad atmetu pūliņiem ar roku. Paskatījos uz klāju un pamanīju, ka tur vairs nav nevienas mašīnas. Oi!! Nezin kāpēc biju gaidījusi, ka prāmis krastā piestās ar to pašu galu, pa kuru uzkāpām. Blondīne! Prāmji taču tā nedara!! Tā kā uz klāja visu laiku biju stāvējusi viena, tad arī nebija iespēja manīt cilvēku plūsmu, kas dodas prom. Skrēju lejup pa trepēm un no prāmja paspēju nokāpt vien pēdējā mirklī, he, he. Tādejādi nokavēju busu, kas ir pielāgots prāmja grafikam. 40 min jāgaida nākamais buss. Nekas, iepazinu tuvējo apkārtni.

 

Ak, kā man pietrūkst ceļošana un ceļš zem kājām. Visu laiku Latvijā to jutu, bet, atrodoties Norvēģijā, to izjutu jo īpaši spēcīgi. Es varētu ceļot un ceļot.

 

Izkāpu no busa un sāku apmēram divu stundu kāpienu uz Preikestolen. Uhhh, pēc pirmajiem stāvajiem pārdesmit metriem sāku domāt - viss, kalnu nemaz nevarēšu pieveikt. Tupot birojā, zudusi jebkāda fiziskā forma. Bet palēnām organisms pierada un pat šķiet, ka muskuļi atcerējās, ko nozīmē kāpt kalnā. 

 

Cilvēku gan šeit vairāk nekā gaidīju un vairāk nekā gribētos. Caurmērā norvēģi, poļi, japāņi. 

 

Ai, cik skaisti kalni!! Iepazīstot Norvēģijas dabu vienatnē, kad tu tiešām koncentrējies uz dabu, nevis savu ceļabiedru, lieliski saproti, kāpēc tieši šeit bijuši skarbie vikingi un kā radušās teikas par troļļiem. Stāvot pelēku klinšu ielokā ar retiem bērziņiem un priedītēm, melnām ūdens lāmām, priežu saknēm, negaisa mākoņiem virs galvas, teikas par troļļiem šķiet fiziski piederīgas videi. Tāda mežonīga un pirmatnēja daba.

 

Kāpjot aizvien augstāk un augstāk, vietām bija sniegs, vēl augstāk - apledojums uz akmeņiem, kas iešanu padarīja maķenīt nedrošu. 

 

Es gāju apzināti lēni, lai izbaudītu apkārtni, citi nezin kur nesās. Nu jā, lielākajai daļai jāpagūst nokļūt atpakaļ uz pēdējo busu, savukārt es biju rezervējusi vietiņu autobusa stāvvietai blakus esošajā hostelī. 

 

Ļoti reti bija ceļotāji - vienpaši, jo īpaši sievietes. Ejot lēni un savā tempā, ik pa laikam taisot nelielas uzkodu pauzītes, iešana bija patīkama un nemaz nebija nogurdinoša. Tas ir liels pluss iešanai vienatnē - vari iet savā tempā. Kad gribi - apstājies un vēro apkārtni. Neviens uz tevi negaida.

 

Kad beidzot sasniedzu pašu Preikestolen, tur pūta tik stiprs vējš, ka nespēju kameru noturēt nekustīgu, brīžiem pat bija grūti ievilkt elpu. Bet KALNI! Kalni, ūdens, debesis! Bezgalība. Mūžība. Pagātne, tagadne un nākotne vienuviet.

 

Tāda interesanta doma - divu stundu laikā var uzkāpt kalnā, bet ko tajā pat laikā es pagūstu izdarīt sēžot divas stundas birojā vai arī mājās pie datora? 

 

Forši, ka pat četru stundu pārgājiena ietvaros bija redzama tik krasi atšķirīga daba - gan iztālēm sniegotas virsotnes, gan purvāji, gan koka laipas, gan cilvēku neskarti klinšu plato.

 

Izbaudījusi kalnus, vēju izpūsta devos uz hosteļa reģistratūru. Izrādījās, ka pats hostelis atrodas citā ēkā. Pēc reģistrēšanās devos hosteļa ēkas un istabiņas meklējumos. Reģistratūras meitene man teica, ka būs jāiziet cauri priekšnamam un virtuvei un tad jākāpj uz otro stāvu, bet es nekur neredzēju trepes. Paraustīju vienas durvis - ciet, izgāju priekšnamā, paraustīju vēl kādas durvis - ciet. Iegāju atpakaļ virtuvē. Sāku raustīt pieliekamā durvis. Tici vai nē, bet vienas no durvīm, kas sava izmēra dēļ šķita esam pieliekamā durvis, īstenībā pavēra ceļu uz ļoti stāvām kāpnēm. Ha, ha, ha! Beidzot atradu savu istabiņu.

 

Iekārtojos istabiņā un izlēmu doties pastaigā. Sekojot deguna norādītajam virzienam pat atradu pārgājienu taku. Pēc brīža gan ceļi dalījās. Sekojot intuīcijai izvēlējos visšaurāko taciņu. Intuīcija parasti mani noved vislabākajās vietās. Taka izrādījās ļoti purvaina un dubļaina ar daudziem mitrāko vietu šķērsošanai paredzētiem dēļiem. Ideāli! Ceļi vairākkārt sazarojās, līdz es beigās nokļuvu lejā pie ezera. Gluži, kā biju vēlējusies. Pēc tam devos tālāk un atradu izbijušu ugunskura vietu ar vairākiem palieliem baļķiem. Sastumjot tos kopā, izveidoju sev gana ērtu dīvānu. Izcila piknika un pārdomu vieta. Tālumā redzamā ainava mazliet pat atgādināja skatu no mana foto punkta Alpu ciematiņā Vaunieres...

 

Ir tik vērtīgi uz pāris dienām kaut kur aizceļot vienam, lai neiesūnotu komforta zonā! Lai gan nenoliegšu, ka ilgstoši ceļot daudz foršāk tomēr ir kopā ar kādu, gluži kā briesmīgajās "Fantas" reklāmās agrāk teica - kopā jautrāk.

 

Kalni mani dara pa īstam laimīgu. Burtiski varu fiziski sajust, ka ikkatra šūniņa ir laimīga. Nenoliedzami - manī bija ne vien kalnu trūkums, bet vispār dabas trūkums.

 

Sāka palikt vēss. Lēnām devos atpakaļ uz hosteli. Vairākās vietās piestāju, izbaudīju ainavas, šo un to pārdomāju. Galīgi negribējās iet uz hosteli, zinot, ka nebūšu tur viena. Parasti man ārzemēs patīk iepazīt jaunus cilvēkus, bet ne šodien. Pat pagāju atpakaļ dziļāk mežā, cik ļoti man negribējās atgriezties pie civilizācijas. Pietrūkst dzīvošana dabā, jo īpaši - dzīvošana kalnos. Kad tomēr palika pārāk auksts, nācās doties uz hosteli.

 

Gulēju gultā un rakstīju dienā notikušā piezīmes, kad istabiņā ievēlās viena amerikāņu kompānija. Labi, ka viņi ātri vien devās pastaigā. 

 

Te nu gan straujas laikapstākļu maiņas - pastaigas laikā ik pa laikam lija, visa debess bija novilkusies drūmi pelēka, bet tagad, kad biju jau ietuntulējusies zem segas - uzspīdēja saule un visi mākoņi izklīda. 

 

Istabiņā atgriezās viens no amerikāņiem. 

Viņš: "Hey, I'm Mike, what's your name?"

Es: "Hey, my name's Solveiga."

Viņš: "Solvei..... how?"

Es: "Ha, ha, ha, Solveiga!"

Viņš: "Solveiga, ok. Where are you from?"

Es: "I'm from Latvia."

Viņš: "Where is this Latviga?"

Es: "Latvia!!"

Un tad sekoja garš izskaidrojums, kur tad šī nevienam nezināmā zeme atrodas. Nu labi, cita kontinenta pārstāvjiem šāda nezināšana ir absolūti piedodama.  

 

Pēc brīža istabā ienāca meitene no čaļa kompānijas.

Viņš: "Hey, so cool, I made a new friend! Guess, where is she from?"

Viņa: "Hmm.... I don't know! Germany? Sweden?"

Viņš: "No! Latvia!"

Viņa: "Latvia? Is that a country??"

Ha, ha, nu varēju vēlreiz stāstīt, kur tad Latvija atrodas. Pārsmieties var. Nu labi, labi, nav nemaz tik traki arī atrasties cilvēkos. Bet vienalga - dabā ir labāk.

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now